Linda man deva lielisku iespēju drusku apdomāties par sevi un savu ikdienu.
1. Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?
Kas šodien par dienu un vai tiešām jau jāceļas?
2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?
Brilles (ja tādas ir, jo man laikam ir briļļainu vīriešu fetišs vai kaut kas tuvu tam), stāju un apavus.
3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
Izdzīvošanas komplektu drīkst?
4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?
Brīnišķīgus augļus (banāni, kivi, apelsīni, greifrūti, mandarīni un āboli), ko uzsauca restorāns mūsu draudzīgajam galdiņam.
5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?
Mans direktors Buraks.
6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?
Acı Aşk (Rūgtā mīla, Turcija, 2009)
7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?
Bruce Farnham "My Big Father" 1985
otrdiena, 2011. gada 15. februāris
Valentīndiena Turcijā
Pēc dažu lasītāju pieprasījuma šeit būs mans subjektīvais reports.
Reklāmas un veikalu noformēju teju vai visur tieši tādi paši kā Eiropā, nu tikai drusku turciski. Bet gandrīz visiem lāčiem uz vēderiem tāpat angliski rakstīts "I love you".
Mums ar Ilzi bija plāns uztaisīt sev kaut kādas vakariņas un noskatīties pāris romantiskas filmas, ko atradām kopējā datorā. Bet tad kad darba dienu beidzām un devāmies prom no biroja, direktors mums prasīja par mūsu plāniem, kurus tad nekautrējāmies arī atklāt. Un tad viņš bija tik netipiski jauks un uzaicināja doties ar biroja cilvēkiem uz Sanko Parku spēlēt boulingu.
Tā nu mēs kopā bijām 8 cilvēki un mani tuvākie draugi zina, ka es nedrīsktu spēlēt boulingu, jo pirms 10 gadiem sastiepu labās rokas locītavas saites, bet nu ja man dažreiz ļoti ļoti gribas, tad es šo ārstu ieteikumu ignorēju un tomēr spēlēju. Tā arī šovakar. And guess what? Es savu izgājienu sāku ar strike un arī visā spēlē biju vislabākā (nu es zinu, ka ar 110 punktiem nav ko lepoties, bet tuvākie mani sekotāji spēli beidza ar 85 punktiem un direktoram bija 73 punkti). :))) Man kā cilvēkam ar zemu pašnovērtējumu šādas ikdienas mazās uzvariņas ir ļoti tīkamas.
Reklāmas un veikalu noformēju teju vai visur tieši tādi paši kā Eiropā, nu tikai drusku turciski. Bet gandrīz visiem lāčiem uz vēderiem tāpat angliski rakstīts "I love you".
Mums ar Ilzi bija plāns uztaisīt sev kaut kādas vakariņas un noskatīties pāris romantiskas filmas, ko atradām kopējā datorā. Bet tad kad darba dienu beidzām un devāmies prom no biroja, direktors mums prasīja par mūsu plāniem, kurus tad nekautrējāmies arī atklāt. Un tad viņš bija tik netipiski jauks un uzaicināja doties ar biroja cilvēkiem uz Sanko Parku spēlēt boulingu.
Tā nu mēs kopā bijām 8 cilvēki un mani tuvākie draugi zina, ka es nedrīsktu spēlēt boulingu, jo pirms 10 gadiem sastiepu labās rokas locītavas saites, bet nu ja man dažreiz ļoti ļoti gribas, tad es šo ārstu ieteikumu ignorēju un tomēr spēlēju. Tā arī šovakar. And guess what? Es savu izgājienu sāku ar strike un arī visā spēlē biju vislabākā (nu es zinu, ka ar 110 punktiem nav ko lepoties, bet tuvākie mani sekotāji spēli beidza ar 85 punktiem un direktoram bija 73 punkti). :))) Man kā cilvēkam ar zemu pašnovērtējumu šādas ikdienas mazās uzvariņas ir ļoti tīkamas.
svētdiena, 2011. gada 13. februāris
Janvāris/ februāra sākums
Darbā esam sākuši plānot jauno kampaņu - par vidi un recycling.
Festivāls iegūst konkrētākas aprises un pieteikšanās uz aktivitāšu vadīšanu noris pilnā sparā. Jā, un Shantel jeb galvenais Disko Partizāns arī būs te.
23. janvārī kopā ar Fatihu un Dilu novadīju apmācību par Teamwork 30 cilvēkiem, no kuriem puse bija ne-turki, un tas bija patīkami. Nu vismaz bija tāda padarīta darba sajūta, kas laikam pārāk bieži pietrūkst pārējā laikā.
26. janvārī lidoju uz Rīgu, bet pašā Rīgā bija salīdzinoši nedaudz, jo bija šis tas darāms ziemeļu kaimiņvalstī. Bet tik, cik biju, bija labi, kaut arī traki intensīvi - un neskatoties un n-tajiem randiņiem ar draugiem, tāpat satiku mazāk par pusi no visiem tiem, kurus patiesi gribēju redzēt un satikt. Tāpēc no sirds atvainojos, ka nesazvanīju tieši Tevi, lai uzaicinātu uz tēju. Nākamreiz.
Kamēr biju prom, mūsu draudzīgo sabiedrību ir pametuši Artis un Artioms, jo viņu projekts beidzās 31. janvārī. Šad un tad man pietrūks viņu, īpaši Artioma saimnieciskās prasmes, bet nu - gan jau mēs iemācīsimies dzīvot tālāk bez viņiem. Un dzīvot 4 istabu dzīvoklī divatā ir diezgan forši. Bet varbūt martā ar jaunajiem brīvprātīgajiem mums būs jauni dzīvokļi, bet nu laiks rādīs.
Dēļ neplānotā brauciena uz Rīgu ar Buraku novienojāmies nestrēbt karstu un neiesniegt 5.1. projektu, kaut arī tagad pie sevis to nožēloju - vajadzēja iespringt un vajadzēja iesniegt. Bet ko tur vairs daudz. Nākamā iespēja ir tikai 1. aprīlī. Jāizdomā kāda laba jauniešu apmaiņa.
Bet pa šo laiku Latvijā esmu pieņēmusies svarā par 5 kg. Un tas ir daudz! To apstiprināja svari un bikšu josta. Jāatsāk presītes un citas fiziskās aktivitātes.
Turcijā ir teju vai pavasaris - varat iedomāties februāri ar +16 grādiem? Nu pie manis te tā ir. Kad pametu Rīgu, ārā bija pamatīgs putenis.
Stambulā atkal izdejojos un izstaigājos pa bāriem un klubiem tā, lai tos pāris mēnešus, ko es neizbraukšu no savas 2 miljonu pilsētas ar 6 bāriem, man tā visa netrūktu. Un mans turku vecākais brālis Orčuns man uzdāvināja lielu turku pavārgrāmatu, jo lūk arī turkiem esot teiciens, ka ceļš uz vīrieša sirdi iet caur vēderu, tāpēc lai es uzlaboju savas pavāra spējas. Lūk. Mīļi bez gala, tikai tā pavārgrāmata ir turku valodā, ko tikai Orčuns uzskata par lielu plusu, jo pie viena man būšot iespēja arī apgūt turku valodu labāk. Nu nez, nez.
Vēl es cerēju, ka 14. februāra sārtās briesmas nebūs skārušas manu tradicionālo pilsētu, bet diemžēl nē - ir gan baltie plīša lāči ar sārtām "I love you" sirdīm, gan picas, gan kūkas sirds formās, juvelierizstrādājumu reklāmas, kas aicina pierādīt savu mīlestību un tādā garā. Bet nekas, arī šo mēs pārdzīvosim.
Kopumā man iet dikti labi un es nevaru sagaidīt rītdienu, kad iešu uz iemīļoto lahmadžunu vietu.
Festivāls iegūst konkrētākas aprises un pieteikšanās uz aktivitāšu vadīšanu noris pilnā sparā. Jā, un Shantel jeb galvenais Disko Partizāns arī būs te.
23. janvārī kopā ar Fatihu un Dilu novadīju apmācību par Teamwork 30 cilvēkiem, no kuriem puse bija ne-turki, un tas bija patīkami. Nu vismaz bija tāda padarīta darba sajūta, kas laikam pārāk bieži pietrūkst pārējā laikā.
26. janvārī lidoju uz Rīgu, bet pašā Rīgā bija salīdzinoši nedaudz, jo bija šis tas darāms ziemeļu kaimiņvalstī. Bet tik, cik biju, bija labi, kaut arī traki intensīvi - un neskatoties un n-tajiem randiņiem ar draugiem, tāpat satiku mazāk par pusi no visiem tiem, kurus patiesi gribēju redzēt un satikt. Tāpēc no sirds atvainojos, ka nesazvanīju tieši Tevi, lai uzaicinātu uz tēju. Nākamreiz.
Kamēr biju prom, mūsu draudzīgo sabiedrību ir pametuši Artis un Artioms, jo viņu projekts beidzās 31. janvārī. Šad un tad man pietrūks viņu, īpaši Artioma saimnieciskās prasmes, bet nu - gan jau mēs iemācīsimies dzīvot tālāk bez viņiem. Un dzīvot 4 istabu dzīvoklī divatā ir diezgan forši. Bet varbūt martā ar jaunajiem brīvprātīgajiem mums būs jauni dzīvokļi, bet nu laiks rādīs.
Dēļ neplānotā brauciena uz Rīgu ar Buraku novienojāmies nestrēbt karstu un neiesniegt 5.1. projektu, kaut arī tagad pie sevis to nožēloju - vajadzēja iespringt un vajadzēja iesniegt. Bet ko tur vairs daudz. Nākamā iespēja ir tikai 1. aprīlī. Jāizdomā kāda laba jauniešu apmaiņa.
Bet pa šo laiku Latvijā esmu pieņēmusies svarā par 5 kg. Un tas ir daudz! To apstiprināja svari un bikšu josta. Jāatsāk presītes un citas fiziskās aktivitātes.
Turcijā ir teju vai pavasaris - varat iedomāties februāri ar +16 grādiem? Nu pie manis te tā ir. Kad pametu Rīgu, ārā bija pamatīgs putenis.
Stambulā atkal izdejojos un izstaigājos pa bāriem un klubiem tā, lai tos pāris mēnešus, ko es neizbraukšu no savas 2 miljonu pilsētas ar 6 bāriem, man tā visa netrūktu. Un mans turku vecākais brālis Orčuns man uzdāvināja lielu turku pavārgrāmatu, jo lūk arī turkiem esot teiciens, ka ceļš uz vīrieša sirdi iet caur vēderu, tāpēc lai es uzlaboju savas pavāra spējas. Lūk. Mīļi bez gala, tikai tā pavārgrāmata ir turku valodā, ko tikai Orčuns uzskata par lielu plusu, jo pie viena man būšot iespēja arī apgūt turku valodu labāk. Nu nez, nez.
Vēl es cerēju, ka 14. februāra sārtās briesmas nebūs skārušas manu tradicionālo pilsētu, bet diemžēl nē - ir gan baltie plīša lāči ar sārtām "I love you" sirdīm, gan picas, gan kūkas sirds formās, juvelierizstrādājumu reklāmas, kas aicina pierādīt savu mīlestību un tādā garā. Bet nekas, arī šo mēs pārdzīvosim.
Kopumā man iet dikti labi un es nevaru sagaidīt rītdienu, kad iešu uz iemīļoto lahmadžunu vietu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)