Pēc dažu lasītāju pieprasījuma šeit būs mans subjektīvais reports.
Reklāmas un veikalu noformēju teju vai visur tieši tādi paši kā Eiropā, nu tikai drusku turciski. Bet gandrīz visiem lāčiem uz vēderiem tāpat angliski rakstīts "I love you".
Mums ar Ilzi bija plāns uztaisīt sev kaut kādas vakariņas un noskatīties pāris romantiskas filmas, ko atradām kopējā datorā. Bet tad kad darba dienu beidzām un devāmies prom no biroja, direktors mums prasīja par mūsu plāniem, kurus tad nekautrējāmies arī atklāt. Un tad viņš bija tik netipiski jauks un uzaicināja doties ar biroja cilvēkiem uz Sanko Parku spēlēt boulingu.
Tā nu mēs kopā bijām 8 cilvēki un mani tuvākie draugi zina, ka es nedrīsktu spēlēt boulingu, jo pirms 10 gadiem sastiepu labās rokas locītavas saites, bet nu ja man dažreiz ļoti ļoti gribas, tad es šo ārstu ieteikumu ignorēju un tomēr spēlēju. Tā arī šovakar. And guess what? Es savu izgājienu sāku ar strike un arī visā spēlē biju vislabākā (nu es zinu, ka ar 110 punktiem nav ko lepoties, bet tuvākie mani sekotāji spēli beidza ar 85 punktiem un direktoram bija 73 punkti). :))) Man kā cilvēkam ar zemu pašnovērtējumu šādas ikdienas mazās uzvariņas ir ļoti tīkamas.
Pēc tam turpinājām ar citām izklaidēm - nu tur gaisa hokejs un galda futbols. Tad turku meitenes nozuda (diezgan burtiski) un palikām mēs ar Ilzi kopā ar Buraku un vēl diviem vietējiem brīvprātīgajiem. Devāmies uz vietu, ko sauc AYYUŞ HANIM KONAĞI (es nespēju to nekādi iegaumēt, kaut arī tas ir viens no tīkamākajiem restorāniem un kas svarīgi - tuvu mūsu mājām). Tur es zaudēju Burakam Tavlā (Bekgemonā) ar 1:5 un man par to būs nākamajā pirmdienā jāmazgā trauki organizācijas virtuvē. Bet viņš man šo to iemācīja Tavlā, tā kā ir jau labi, kaut arī manas kompleksainās būtnes lepnumiņš arī ir ievainots. Smēķējām nargiles (3 veida), dzērām tēju un runājāmies. Ir maza problēma ar braucienu uz Malatiju, jo Buraks grib rīkot visai organizācijai pikniku svētdienā. Jā, februārī un pikniks - tas ir normāli pie mums. Bet nu mēs kaut ko izdomāsim, jo mūsu hosts no Malatijas brauc prom uz 6 mēnešiem 1. martā un ir kārtējais - now or never. Un tad jau labāk now.
Un tad mūsu galdiņam atnes mazos deserta šķīvīšus un augļu plati - no AYYUŞ HANIM KONAĞI iestādījuma :) Buraks teica, ka tas esot manis un Ilzes dēļ, jo viņam nekad nekas tāds neesot uzsaukts (kaut arī viņu tur visi pazīst). Ilze gan teica, ka varbūt tas ir Valentīndienas dēļ, bet lai arī kā būtu - baudījām burvīgos augļus ar melnās šokolādes podziņām un es pie sevis nodomāju - neko tik foršu es šodien negaidīju.
Un pašā noslēgumā pie izejas no šī restorāna mēs vēl kopistiski nosvērāmies - bez kompleksiem - laikam svars gan ir viena no retajām lietām, par kuru es nekompleksoju. :)
Tā lūk svinējām mēs.
Bet vēl Sanko Parkā bija visādas akcijas, piemēram, ja pirkums ir bijis vismaz 50 liru vērtībā, tad tādā speciālā fotokabīnītē varēja nobildēties un pēcāk tika izgatavots sienas kalendārs ar attiecīgo bildi. Vienalga - divatā vai individuāli.
Bet it kā visas viesnīcas un arī veikali skaļākās akcijas esot rīkojuši vakar, jo šodien bija pravieša Muhameda dzimšanas diena (katru gadu tā var iekrist citā datumā) un reliģiozākie no Turcijas iedzīvotājiem šodien ne ēda, ne dzēra, ne smēķēja.
Lai nu kā - mīlestību vajag svinēt katru dienu, tāpat kā lutināt savus mīļos :) Lai jums un mums izdodas!
UPD: Un te arī Ingas vizuālais materiāls par V-dienu šeit: http://ingapatricija.blogspot.com/2011/02/v-diena-antepa.html
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru