svētdiena, 2012. gada 25. novembris

Beigas

Paldies visiem bloga apmeklētājiem.
Atvainojos, ka pēc Turcijas tiesas lēmuma 2011. gada martā, kurš bloķēja iespēju izmantot blogspot pakalpojumus Turcijas teritorijā, pārāk bieži ziņas neatjaunoju.

Lai vai kā, 14. novembrī, 2011. gadā projekts "Social Development Campaign Through EVS" tika veiksmīgi beigts.

Šis projekts tika finansēts ar Eiropas Komisijas atbalstu. Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.


trešdiena, 2011. gada 5. oktobris

Rudens aukstums

Kas man te jauns? Brīnišķīga nedēļas nogale ar nez cik svētdienām pēc kārtas.
Kā man nepatīk aukstums! Mums pagājušajā nedēļā pat lija un bija dienas, kad augstāk par +17 grādiem temperatūra neuzkāpa :( Šonedēļ sola siltāku laiku, bet man salst - pat dienas laikā ejot ārā vajag šalli vai vieglu jaciņu. Un es otvečaju, ka pagājušajā gadā novembra vidū nebija tik vēsi, kā ir tagad oktobra sākumā.
Nopirku jaunu vadu ārējam cietnim (5TL - drusku padārgi), bet ir tik patīkami pieslēgties tam bez traucējumiem un sakopēt to infu, ko vajag tajā brīdī. 

trešdiena, 2011. gada 4. maijs

Maija sākums

Beidzot  notiek festivāls, kuru tik ilgi esam gaidījuši un gatavojoši. Oficiāli gan tas sāksies 6. maijā, bet rosība notiek jau no pirmdienas. Mūsu mājās kaut kādi turku brīvprātīgie dzīvo jau no pagājušās piektdienas, tā kā mūsu mājas ir pārvērtušās par hosteli, bet tas ir ok.
Sliktāk iet ar info deskiem, kur man ir jāpalīdz, jo te ir sekas situācijai, kur Muhameds un kalns gaida, kurš pie kura ies, bet nu tagad jau nav vairs daudz ko filozofēt un jāimprovizē uz lauka.

Šorīt saindējos ar krāsām, jo palīdzēju ar virzienu krāsošanu, kā rezultātā gardās brokastis un šokolādes kūka, ko izcepu kolēģu motivēšanai šorīt, atkal skatīja dienas gaismu :( Bet nekas. Pagaidām laiciņš pieturās labs - ļoti ceru, ka nebūs lietus festivāla dienās - mums vajag sauli un tikai sauli.

9. maijā lidoju uz Rīgu. Baigi priecīgi ir tas. Un nezinu vēl, kad došos atpakaļ, bet tad jau redzēs.

Tad jau tiekamies un viss, kas te ir neuzrakstīts, jums taps izstāstīts.

piektdiena, 2011. gada 8. aprīlis

Joki

Vakar uzzinaaju, ka direktors domaa, ka mani joki ir aizskaroshi, bet vinjam tie tik un taa patiik, jo taa vinjsh uzzinot manas patiesaas domas. Well said.

Un vakar peec kaarteejaas sliktaas zinjas par to, ka visi mums atsaka telpas festivaala aktivitaateem (liidz festivaalam ir palikushas 27 dienas), es pajokoju, ka varbuut mums birojaa vajag taisiit kurban jeb upureeshanu, lai taadaa veidaa izluugtos Dieva sveetiibu. Un naakamajaa pusminuutee jau tika zvaniits ministrijas paarstaavim, vai mees driikstam festivaala budzhetu teereet arii prieksh kaut kaa taada. Nu atbilde bija noliedzosha, bet mees sametiisimies pa 25 liraam.

Un shodien visi daudz maz ticiigie viirieshi devaas uz mosheju - pirmo reizi, kopsh es sheit esmu. Un riit, un riit - mums buus jeera upureeshana! Un nenoliedzami arii Allaaha sveetiiba :)

piektdiena, 2011. gada 1. aprīlis

Kas notiek?

Ljoti sen sheit nekas nav rakstiits. Pa sho laiku esmu paceljojusi - biju gan Malatijaa, gan Batmanaa (jaa, the true city of Batman), gan Hasankeyif, gan Midijataa, gan Mardinaa. Veel Turcijas valdiiba ir noblokjeejusi blogspot, taapeec es aiz vien no sava datora ierakstus veikt nevaru sheit. Paarsteidzoshaa kaartaa no darba datora tas ir iespeejams. Taa nu es sarakstiishu to, ko gribu jums pastaastiit, maajaas, un tad darba datoraa visu peec kaartas sakopeeshu.
Shobriid man jau ir labi atkal, kaut arii ieprieksheejaas divas nedeeljas bija gruutas un smagas gan veseliibas zinjaa, gan attieciibaas ar cilveekiem. Bet nu jau tas viss ir aiz muguras, paldies Dievam.

otrdiena, 2011. gada 15. februāris

Septiņas lietas par mani

Linda man deva lielisku iespēju drusku apdomāties par sevi un savu ikdienu.

1. Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?
Kas šodien par dienu un vai tiešām jau jāceļas?

2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?
Brilles (ja tādas ir, jo man laikam ir briļļainu vīriešu fetišs vai kaut kas tuvu tam), stāju un apavus.

3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
Izdzīvošanas komplektu drīkst?

4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?
Brīnišķīgus augļus (banāni, kivi, apelsīni, greifrūti, mandarīni un āboli), ko uzsauca restorāns mūsu draudzīgajam galdiņam.

5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?
Mans direktors Buraks.

6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?
Acı Aşk (Rūgtā mīla, Turcija, 2009)

7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?
Bruce Farnham "My Big Father" 1985

Valentīndiena Turcijā

Pēc dažu lasītāju pieprasījuma šeit būs mans subjektīvais reports.
Reklāmas un veikalu noformēju teju vai visur tieši tādi paši kā Eiropā, nu tikai drusku turciski. Bet gandrīz visiem lāčiem uz vēderiem tāpat angliski rakstīts "I love you".
Mums ar Ilzi bija plāns uztaisīt sev kaut kādas vakariņas un noskatīties pāris romantiskas filmas, ko atradām kopējā datorā. Bet tad kad darba dienu beidzām un devāmies prom no biroja, direktors mums prasīja par mūsu plāniem, kurus tad nekautrējāmies arī atklāt. Un tad viņš bija tik netipiski jauks un uzaicināja doties ar biroja cilvēkiem uz Sanko Parku spēlēt boulingu.
Tā nu mēs kopā bijām 8 cilvēki un mani tuvākie draugi zina, ka es nedrīsktu spēlēt boulingu, jo pirms 10 gadiem sastiepu labās rokas locītavas saites, bet nu ja man dažreiz ļoti ļoti gribas, tad es šo ārstu ieteikumu ignorēju un tomēr spēlēju. Tā arī šovakar. And guess what? Es savu izgājienu sāku ar strike un arī visā spēlē biju vislabākā (nu es zinu, ka ar 110 punktiem nav ko lepoties, bet tuvākie mani sekotāji spēli beidza ar 85 punktiem un direktoram bija 73 punkti).  :))) Man kā cilvēkam ar zemu pašnovērtējumu šādas ikdienas mazās uzvariņas ir ļoti tīkamas.