06:00 no rīta bija atbraucis Artjoms. Un es šorīt īpaši priecīga devos uz darbu, jo dienai vajadzēja sākties ar turku valodu. Mūsu turku valodas skolotāja strādā ar TOMER materiāliem (nu tipa tas pats, kas TOEFEL angļu valodā). Šodien mēs divas stundas strādājām un tas bija diezgan labi. Bet, bet, bet - viņas svēta pārliecība ir, ka vajag visus svarīgos vārdus, frāzes un gramatikas likumus pārrakstīt 10 reizes, lai iegaumētu. Sick. Bet nu labi - es esmu centīga :) Nu, labi, ne ļoti, bet nu vismaz apņēmīga. Kas vēl dīvaini - viņa ieradās ar kladēm priekš manis un Ilzes - tas nekas, ka mums jau bija savas turku valodas kladītes - tagad mums ir biezas A4 formāta spirāļklades, kur sākumā ir kaut kāda algebra un ģeometrija turku valodā. Viņa ir hiperenerģiska un, lai viņai sekotu līdzi, man ir diezgan jāpiepūlas. Bet ar tām cietajām skaņām turku valodā man ir "čau". Bet es cenšos, bet es nezinu, vai nebūs tāpat kā ar krievu valodu, kur es runāju pārāk mīksti un smieklīgi. Pusdienās dienišķais kebabs par 2 lirām.
otrdiena, 2010. gada 30. novembris
Pirmā Advente
Svētdien gājām pastaigā pa parku ar Ilzi, meklējot izejvielas Adventa vainagam, jo likās, ka nav cita veida, kā uzmundrināt Arti, kurš teicās, ka viņam viss ir apriebies, viss besī ārā un vispār depresija uznākusi. Tā nu mēs redzējām to parka daļu, kuru līdz šim nebijām izstaigājušas. Atkal ģimenītes ārā, taisa pikniku, uz mini krāsniņām cep kebabu, tējas aparātos virmuļo tēja, uz parka galdiņiem uzklāti galdauti. Viss smuki, viss notiek. Parkā nav pat sausa nokrituša zariņa - viss nokopts. Tad tomēr kaut kur ieraugam dažus, salasam. Tad kaut kā neveikli man izdevās iekāpt droši vien vienīgajā suņa kakā pilsētā, bet es to uztvēru pozitīvi - pilsēta mani ir pieņēmusi pilnībā (pirmajā dienā te mani sveicināja putnu ekskrementi uz melnajiem svārkiem), tā kā viss ir kedās.
pirmdiena, 2010. gada 29. novembris
Gatavojam reklāmu 2 un sestdienas izklaide Antepā
Sākšu ar atvainošanos visiem draugiem, kuri pierakstīja manu turku tel.nr. - tas pirmās dienas tur nepareizi bija pierakstīts, tāpēc es no sirds atvainojos, bet tagad tas ir izlabots. Es ceru, ka neviens nemēģināja man kaut ko sūtīt, jo tad es pavisam dumji sajutīšos. Bet nu tik daudz ciparu, ka es tajos pati apmaldījos.
Sestdienas (27.11.) rītā ir grūti piecelties, bet esam solījušās būt uz 10:30. Esam īsi pirms 11:00, sākam pārņemt tās turku kultūras paražas, kas vismaz man visvairāk kaitina. Bet nekas. Buraks iesaistās līmplēves uzstiepšanā uz kartona. Tad sākas griešana, kas puzles gabaliņu formas dēļ nav nekāda izklaide. Bet neko. Ļoti jauks puisis, kura vārdu es neiegaumēju, bet kurš nākamo piektdien dodas armijā, ļoti palīdzēja, tā nu mēs četratā sagriezām visus 49 gabaliņus (paldies Dievam iepriekšējā dienā izdevās pārliecināt, ka 100 gabaliņi būs pārāk liela noņemšanās).
Sestdienas (27.11.) rītā ir grūti piecelties, bet esam solījušās būt uz 10:30. Esam īsi pirms 11:00, sākam pārņemt tās turku kultūras paražas, kas vismaz man visvairāk kaitina. Bet nekas. Buraks iesaistās līmplēves uzstiepšanā uz kartona. Tad sākas griešana, kas puzles gabaliņu formas dēļ nav nekāda izklaide. Bet neko. Ļoti jauks puisis, kura vārdu es neiegaumēju, bet kurš nākamo piektdien dodas armijā, ļoti palīdzēja, tā nu mēs četratā sagriezām visus 49 gabaliņus (paldies Dievam iepriekšējā dienā izdevās pārliecināt, ka 100 gabaliņi būs pārāk liela noņemšanās).
Gatavojam reklāmu 1
Piektdien (26.11.) no rīta mums vajadzēja domāt par satiksmes drošības kampaņu, ar kuru dosimies uz skolām, kad atļauja no skolu pārvaldes tiks saņemta, un arī ar izklaidējošām aktivitātēm tās pašas kampaņas ietvaros mūsu lielveikalā Sanko Park. Tad atnāca mūsu jaunā turku valodas skolotāja Ozge - ļoti enerģiska, grib ar mums iet gan uz leļļu teātri, dziedāt bērnu dziesmiņas un tādā garā. Būs interesanti. Pirmdienas rītā būs pirmās 2 stundas kopā ar viņu. Pusdienās ēdām lahmadžunus (turku picas).
piektdiena, 2010. gada 26. novembris
Mums vajag reklāmu
Ceturtdienā vajadzēja būt vēlajam rītam, jo taču vakarā mums ir turku valoda universitātē, kas beidzas tikai 19:00. Bet - savā spoži jaunajā telofonā ap 09:55 es izlasu sms no Fatih (izsūtīta 09:15), ka turku valoda vakarā nenotiks, tapēc lai nākam ātrāk uz jauniešu centru. Bet man tā negribas celties vispār un kur nu vēl ātrāk iet un taisīties. Celties tad piecēlos, bet mēs kopistiski novienojāmies, ka nekur nesteigsimies, tā nu ieradāmies ap 11:30 jauniešu centrā.
Burakam bija kārtējā spožā ideja - mums vajagot īsfilmu jeb precīzāk 15 sek klipiņu festivālam, kurā aicinam jauniešus piedalīties web-forumā par festivālu (kam vēl nav ne idejas, ne mērķa, ne tēmas, ne precīzi datumi). Viņam pat esot mūzika (http://www.youtube.com/watch?v=L0FHMlN
Burakam bija kārtējā spožā ideja - mums vajagot īsfilmu jeb precīzāk 15 sek klipiņu festivālam, kurā aicinam jauniešus piedalīties web-forumā par festivālu (kam vēl nav ne idejas, ne mērķa, ne tēmas, ne precīzi datumi). Viņam pat esot mūzika (http://www.youtube.com/watch?v=L0FHMlN
Man nav turku sirds
Mums jauniešu centrā ir arī virtuvīte. Un tur ir tāds normāla izmēra tējas aparāts (nu līdzīgi kā kafijas aparāts). Tajā var pagatavot ne vairāk, ne mazāk, bet tieši 120 glāzīšu tējas.
Tātad, es nezinu, vai jūs zināt, bet nu turki tēju gatavo tā - mazākā traukā ir tējas stiprums un lielākajā traukā ir vienkārši karsts ūdens (~80 grādi), ar kuru tad atšķaida to stiprumu.
Trešdienas rītā Buraks mums mācīja taisīt tēju tajā milzīgajā aparātā. Un viņš saka, ka viņš neko nerēķina, bet nu tā pēc sirds zina, cik vajag. Uz ko es atbildu, ka man nav turku sirds, tāpēc man vajag mērīt un svērt, lai pagatavotu kaut ciešamu turku tēju.
Tātad, es nezinu, vai jūs zināt, bet nu turki tēju gatavo tā - mazākā traukā ir tējas stiprums un lielākajā traukā ir vienkārši karsts ūdens (~80 grādi), ar kuru tad atšķaida to stiprumu.
Trešdienas rītā Buraks mums mācīja taisīt tēju tajā milzīgajā aparātā. Un viņš saka, ka viņš neko nerēķina, bet nu tā pēc sirds zina, cik vajag. Uz ko es atbildu, ka man nav turku sirds, tāpēc man vajag mērīt un svērt, lai pagatavotu kaut ciešamu turku tēju.
ceturtdiena, 2010. gada 25. novembris
Ibrahim loves Jessica*
Vēl par pirmdienu kā pirmo darba dienu. Ko lai saka, bija mums burvelīga prezentācija par mūsu organizāciju, ar par iespējamiem projektiem, kuros varam strādāt. Satikām pirmo reizi arī Fatih, kurš ir mūsu darba koordinators.
Satikām vēl dažus darbiniekus, ēdām kopīgas otrās brokastis. Par to es gribu vēl uzrakstīt: pirms sēžamies pie galda, galvenā grāmatvede Gamze sāk apklāt galdu ar avīzēm. Man vienīgā asociācija ir ar kaut kādu zīmēšanas vai plastalīna nodarbību. Nē, Artjoms man saka, lūk tas ir lai mēs brokastis ēdot nenosmērētu galdu. Tad uz tām avīzēm tika salikta tēja plastmasas glazītēs, nevis iekš çay bardak-iem, visādi garšīgi pīrādziņi, gan ar pistāciju, gan olīvu pildījumu. Ēdām, kaut ko runājāmies. Un tad, kad man ir tāda avīze priekšā, tad man kā sīcim ar plastalīnu patīk cūkoties. Nu nekas, pēc tam smuki visas drupačas un kas nu tur bija, savācām un galds tiešām bija tīrs.
Satikām vēl dažus darbiniekus, ēdām kopīgas otrās brokastis. Par to es gribu vēl uzrakstīt: pirms sēžamies pie galda, galvenā grāmatvede Gamze sāk apklāt galdu ar avīzēm. Man vienīgā asociācija ir ar kaut kādu zīmēšanas vai plastalīna nodarbību. Nē, Artjoms man saka, lūk tas ir lai mēs brokastis ēdot nenosmērētu galdu. Tad uz tām avīzēm tika salikta tēja plastmasas glazītēs, nevis iekš çay bardak-iem, visādi garšīgi pīrādziņi, gan ar pistāciju, gan olīvu pildījumu. Ēdām, kaut ko runājāmies. Un tad, kad man ir tāda avīze priekšā, tad man kā sīcim ar plastalīnu patīk cūkoties. Nu nekas, pēc tam smuki visas drupačas un kas nu tur bija, savācām un galds tiešām bija tīrs.
Latviešu spiegi
Tātad pirmdien (22.11.) bija pirmā diena mūsu jauniešu centrā un organizācijā, jo visu pagājušo nedēļu bija Bayram svētki. Un es nespēju nepaust savu sajūsmu par to, ka mani jau tur aizdomās par spiegošanu 7. dienā pēc ierašanās šeit.
Pirmkārt, es drusku šokēju ar to, ka spēju salasīt dažus vārdu salikumus un pārjautāju, vai es pareizi sapratu (tas bija tik elementāri kā Hayat okulu - es zināju, ka hayat ir "dzīve", okulu - "skola" un es pārjautāju, vai tiešām tās organizācijas nosaukums ir Dzīves skola). To apstiprināja un organizācijas vadītājs Buraks teica - "I'm starting to be affraid of you".
Otrkārt, es uzdevu, manuprāt, visnotaļ nevainīgu jautājumu par statistiku - cik procenti pilsētas iedzīvotāji ir kurdi? Man pastāstīja un teica, lai es nemaz nekad neiedomājos šādu jautājumu uzdot kādam citam, jo lūk slepenpolicija ir tieši pāri ielai no mums. Ho ho ho. Un kā izrādās, šim brīdinājumam ir arī priekšvēsture, jo franču brīvprātīgie, kas te laikam bija pirms gada, bija uz sarunām ar slepenpoliciju par iespējamo spiegošanu. Bet viņi te ir nenormāli aizdomīgi par visu un visiem. Es pat apsveru domu sākt latviski rakstīt ar kļūdām, lai mani nevarētu izlasīt.
Pirmkārt, es drusku šokēju ar to, ka spēju salasīt dažus vārdu salikumus un pārjautāju, vai es pareizi sapratu (tas bija tik elementāri kā Hayat okulu - es zināju, ka hayat ir "dzīve", okulu - "skola" un es pārjautāju, vai tiešām tās organizācijas nosaukums ir Dzīves skola). To apstiprināja un organizācijas vadītājs Buraks teica - "I'm starting to be affraid of you".
Otrkārt, es uzdevu, manuprāt, visnotaļ nevainīgu jautājumu par statistiku - cik procenti pilsētas iedzīvotāji ir kurdi? Man pastāstīja un teica, lai es nemaz nekad neiedomājos šādu jautājumu uzdot kādam citam, jo lūk slepenpolicija ir tieši pāri ielai no mums. Ho ho ho. Un kā izrādās, šim brīdinājumam ir arī priekšvēsture, jo franču brīvprātīgie, kas te laikam bija pirms gada, bija uz sarunām ar slepenpoliciju par iespējamo spiegošanu. Bet viņi te ir nenormāli aizdomīgi par visu un visiem. Es pat apsveru domu sākt latviski rakstīt ar kļūdām, lai mani nevarētu izlasīt.
Аквариум - 212-85-06
Pa šo laiku daudz kas ir noticis un būs arī neliels atskats uz to visu, bet svarīgākā ziņa ir tāda - man ir jauns telefons un turku nr. (+9 055 4693 9834), bet paliek arī Latvijas Tele2 nr. Ja nu jūs pēc manis ļoti sailgojaties vai ir kaut kas steidzamāks par e-pastu, tad rakstiet īsziņas.
sestdiena, 2010. gada 20. novembris
Eiropiešu ballīte jeb kā ir būt yabancı* Gaziantepā
Vakardienas pasākums man personīgi beidzās 04:00 no rīta, kad pēdējie, visizturīgākie, ballītes uzturētāji, francūži bija gatavi doties mājās, jo pārējie mani flatmeiti jau bija sen kā aizgājuši gulēt. Tas man šodien deva tiesības gulēt līdz 13:00.
Bet jau 14:00 mums bija jātiekas pie Sanco Park lielveikala ar latvieti Ingu un viņas dzīvokļa biedreni, polieti Aņu. Līdzi paņēmām vakardienas salātu pārpalikumus, lai pēcāk parkā piknikotu. Artis palika mājās, jo teica, ka visu nakti viņu mocījis drebulis.
Tātad esam kopā 5 jabandžiji*. Tad mums bija sekotāju sērija. Dodamies no lielā iepirkšanās centra uz pilsētas centru. Vēl pie iepirkšanās centra esot viens tādā kā dusmīgā balsī no muguras kliedz "Open the door! Open the door!", pēc brīža vēl "Give me the keys! Give me the keys! Open the door!". Bet mēs pat neatskatījāmies, kas un kā.
Tālāk ejot cauri parkam teju vai visi uz mums blenza kā cirka dzīvnieciņiem. Nākamais apbrīnotājs izteica vēl šeit nedzirdētu frāzi "I can't believe my eyes!", kam sekoja jau ierastais "How are you?".
Tad mēs ievērojām, ka ir viens jauns sekotājs, kurš nevis iet aiz mums konkrētā attālumā, bet iet pirms mums. Kad mēs pagriezāmies, viņš it kā turpināja iet taisni uz priekšu savu ceļu, bet pēc neilga laika viņš no pretējās ielas puses pārnāca mūsu pusē un atkal gāja pa priekšu.
Izstaigājām pilsētas vecāko daļu, kur bijām arī otrdien, tikai šodien tur bija daudz vairāk gan automašīnu, gan cilvēku. Polietei un Ingai vajadzēja izmainīt naudu, bet visi maiņas punkti bija ciet Bayram dēļ. Tad vienā vietā iedzērām svaigi spiestās sulas - apelsīnu sula kādi 300 ml - 1.75 liras jeb ~ 0.60 LVL. Inga un Artjoms nopirka sēmenes, visi šeit tās ēd - es tās neēdu. Nav tā, ka man negaršotu saulespuķu sēklas, bet laikam mans tētis man ir ieaudzinājis tādu kā riebumu pret šo knibināšanos. Bet kas zina, varbūt vides ietekmē es arī drīz knibināšos. Lūk. Tad devāmies uz meiteņu dzīvokli, pa ceļam Aņa stāstīja par viņu projektu, vēl šo to, vēl šo to. Vairāki uzmanības pievērsēji vēl kaut kā pie mums vērsās ("Are you from Germany?", tādi pie kaut kādas tējnīcas sēdošie vecie onkas "welcome to Turkey"), visus "hello" vairs pat neatceros. Meiteņu dzīvoklī bija abi francūži - ho, ho, ho - drusku vainīgi sajutās, ka laicīgi no mūsu mājas neaizgāja, bet es teicu, ka arī man te ir brīvdienas, tā kā viss ir kedās. Paņēmām iepriekš viņu ledusskapī ieliktos salātus un devāmies uz parku, pa ceļam pie Sanco Park lielveikala satiekot Ingas draugu. Atradām jauku vietiņu zālītē ap 16:00, tuvu mūsu mājām, kad jau sāka krēslot, izēdām rosolu un siļķi kažokā, pupiņu salātus gan nepievarējām. Kad palika auksti un kad mums no meiteņu dzīvokļa pievienojās francūži, pārvācāmies uz parka tējnīcu "Nostalji". Un tur iekšā sēdēja 95% vīriešu, ko Artjoms komentēja ar "welcome to men's world" :) Paņēmām pa tējiņai, atnesa mums arī končiņas. Tad viens no viesmīļiem sāka draudzīgi runāties ar vienu francūzi, mums vēl katram tika uzsaukta tēja dēļ tā. Sākām spēlēt Tavlu jeb bekgemonu. Es sāku mācīties un beigās jau diezgan sapratu, kas ir kā. Bet nu vēl datorā jāpatrenējas, jo te ar vietējiem spēlēt es diez vai jebkad riskēšu, bet nu ar pārējiem eiropiešiem noteikti un negribas pēc galīga lūzera iztaisīties. Kad bija jau drusku vēsi palicis, tad tas pats viesmīlis, kas nodrošināja mums papildus tēju, parūpējās par to, lai zem mūsu galdiņa paliktu trauku ar kvēlojošām oglēm, lai mums būtu siltāk. Tas vēl bija pēc tam, kad viņš bija aicinājis mūs pievienoties darbinieku galdiņam, kad viņiem bija kopīgās vakariņas. Tā ir viesmīlība. Es te gan jau vēl bieži jutīšos kā nekam nederīgs liekēdis, bet viņi nemaz nedrīkst neparūpēties par ciemiņiem, kaut arī mēs neesam pat mājās, bet tikai tējnīcā. Lūk. Aņa aicināja rīt pievienoties braucienā uz Adanu, bet tā kā viņu plāns ir stopot, plus vēl pasākums nav smalki izplānots, mūsu dzīvoklis atteicās.
Tad ap 20:00 mēs trijatā devāmies mājās un redzēt, cik pa dienu veselāks ir kļuvis Artis. Viņš ir pamatīgi saaukstējies, bet nu gan jau būs dzīvotājs.
Mums vēl aizvien ir daudz salātu ledusskapī un kā viens no dzīvokļa biedriem atzīmēja - tas ir kā 1. janvāra rītā vai vēl trakāk - vēl vairākas dienas pēc Jaunā Gada, kad sanāk ēst pārpalikumus.
Rīt atkal nav nekādu plānu, bet nu - tā jau nebūs Turcija, kur tie pēkšņi neuzradīsies :)
Bet ir tik forši jau pakomunicēt vienalga kādā formātā ar Latvijā palikušajiem :)
*ārzemnieks
Bet jau 14:00 mums bija jātiekas pie Sanco Park lielveikala ar latvieti Ingu un viņas dzīvokļa biedreni, polieti Aņu. Līdzi paņēmām vakardienas salātu pārpalikumus, lai pēcāk parkā piknikotu. Artis palika mājās, jo teica, ka visu nakti viņu mocījis drebulis.
Tātad esam kopā 5 jabandžiji*. Tad mums bija sekotāju sērija. Dodamies no lielā iepirkšanās centra uz pilsētas centru. Vēl pie iepirkšanās centra esot viens tādā kā dusmīgā balsī no muguras kliedz "Open the door! Open the door!", pēc brīža vēl "Give me the keys! Give me the keys! Open the door!". Bet mēs pat neatskatījāmies, kas un kā.
Tālāk ejot cauri parkam teju vai visi uz mums blenza kā cirka dzīvnieciņiem. Nākamais apbrīnotājs izteica vēl šeit nedzirdētu frāzi "I can't believe my eyes!", kam sekoja jau ierastais "How are you?".
Tad mēs ievērojām, ka ir viens jauns sekotājs, kurš nevis iet aiz mums konkrētā attālumā, bet iet pirms mums. Kad mēs pagriezāmies, viņš it kā turpināja iet taisni uz priekšu savu ceļu, bet pēc neilga laika viņš no pretējās ielas puses pārnāca mūsu pusē un atkal gāja pa priekšu.
Izstaigājām pilsētas vecāko daļu, kur bijām arī otrdien, tikai šodien tur bija daudz vairāk gan automašīnu, gan cilvēku. Polietei un Ingai vajadzēja izmainīt naudu, bet visi maiņas punkti bija ciet Bayram dēļ. Tad vienā vietā iedzērām svaigi spiestās sulas - apelsīnu sula kādi 300 ml - 1.75 liras jeb ~ 0.60 LVL. Inga un Artjoms nopirka sēmenes, visi šeit tās ēd - es tās neēdu. Nav tā, ka man negaršotu saulespuķu sēklas, bet laikam mans tētis man ir ieaudzinājis tādu kā riebumu pret šo knibināšanos. Bet kas zina, varbūt vides ietekmē es arī drīz knibināšos. Lūk. Tad devāmies uz meiteņu dzīvokli, pa ceļam Aņa stāstīja par viņu projektu, vēl šo to, vēl šo to. Vairāki uzmanības pievērsēji vēl kaut kā pie mums vērsās ("Are you from Germany?", tādi pie kaut kādas tējnīcas sēdošie vecie onkas "welcome to Turkey"), visus "hello" vairs pat neatceros. Meiteņu dzīvoklī bija abi francūži - ho, ho, ho - drusku vainīgi sajutās, ka laicīgi no mūsu mājas neaizgāja, bet es teicu, ka arī man te ir brīvdienas, tā kā viss ir kedās. Paņēmām iepriekš viņu ledusskapī ieliktos salātus un devāmies uz parku, pa ceļam pie Sanco Park lielveikala satiekot Ingas draugu. Atradām jauku vietiņu zālītē ap 16:00, tuvu mūsu mājām, kad jau sāka krēslot, izēdām rosolu un siļķi kažokā, pupiņu salātus gan nepievarējām. Kad palika auksti un kad mums no meiteņu dzīvokļa pievienojās francūži, pārvācāmies uz parka tējnīcu "Nostalji". Un tur iekšā sēdēja 95% vīriešu, ko Artjoms komentēja ar "welcome to men's world" :) Paņēmām pa tējiņai, atnesa mums arī končiņas. Tad viens no viesmīļiem sāka draudzīgi runāties ar vienu francūzi, mums vēl katram tika uzsaukta tēja dēļ tā. Sākām spēlēt Tavlu jeb bekgemonu. Es sāku mācīties un beigās jau diezgan sapratu, kas ir kā. Bet nu vēl datorā jāpatrenējas, jo te ar vietējiem spēlēt es diez vai jebkad riskēšu, bet nu ar pārējiem eiropiešiem noteikti un negribas pēc galīga lūzera iztaisīties. Kad bija jau drusku vēsi palicis, tad tas pats viesmīlis, kas nodrošināja mums papildus tēju, parūpējās par to, lai zem mūsu galdiņa paliktu trauku ar kvēlojošām oglēm, lai mums būtu siltāk. Tas vēl bija pēc tam, kad viņš bija aicinājis mūs pievienoties darbinieku galdiņam, kad viņiem bija kopīgās vakariņas. Tā ir viesmīlība. Es te gan jau vēl bieži jutīšos kā nekam nederīgs liekēdis, bet viņi nemaz nedrīkst neparūpēties par ciemiņiem, kaut arī mēs neesam pat mājās, bet tikai tējnīcā. Lūk. Aņa aicināja rīt pievienoties braucienā uz Adanu, bet tā kā viņu plāns ir stopot, plus vēl pasākums nav smalki izplānots, mūsu dzīvoklis atteicās.
Tad ap 20:00 mēs trijatā devāmies mājās un redzēt, cik pa dienu veselāks ir kļuvis Artis. Viņš ir pamatīgi saaukstējies, bet nu gan jau būs dzīvotājs.
Mums vēl aizvien ir daudz salātu ledusskapī un kā viens no dzīvokļa biedriem atzīmēja - tas ir kā 1. janvāra rītā vai vēl trakāk - vēl vairākas dienas pēc Jaunā Gada, kad sanāk ēst pārpalikumus.
Rīt atkal nav nekādu plānu, bet nu - tā jau nebūs Turcija, kur tie pēkšņi neuzradīsies :)
Bet ir tik forši jau pakomunicēt vienalga kādā formātā ar Latvijā palikušajiem :)
*ārzemnieks
piektdiena, 2010. gada 19. novembris
Latvijas dzimšanas diena
Šodien pamodāmies ap 10:00, kas priekš brīvdienas nav baigi vēlu, bet tomēr. Mūsu moldāvu draugs jau bija paspējis sagatavot viens pats "Siļķi kažokā", nomizot nez cik kg kartupeļu un atčaulot duci olu. Pēc brokastīm gludinājām karogus un šķērējām tos kartupeļus, olas, desu un gurķīšus rosolam.
Tad domājām par pārējo Latvijas vakara noformējumu.
Tā diena pagāja gatavojoties vakaram. Kaut kad pievakarē uzzinājām, ka mūsu Gaziantepes latviešu plus moldāva, francūzietes, vācieša un polietes pirmdien filmētais apsveikums Latvijai ir rādīts Tautas balsī LNT. Kvī un wī.
Pirmais ieradās Buraks - mūsu organizācijas vadītājs, 15 min ātrāk, bet nekas.
Tad ieradās latviete Inga ar savām dzīvokļa biedrenēm un vienu ciemiņu, francūzi. Tad arī īsi izstāstījām, kāpēc tieši šodien mums ir šī sanākšana, maza viktorīna par Latviju un ķeršanās pie bagātīgā galda, bet to, ka latvieši ēd sēnes, arī pateicām :). Moldāva gatavotā "Siļķe kažokā" bija ekselenta. Vēl bija rosols (kā rosols). Pupiņu salāti, ķiplokgrauzdiņi, ko Inga bija pagatavojusi. Daudz rupjmaizes, tai skaitā Lāču augļu maize. Medus, dzērvenes pūdercukurā, Selgas cepumi, visādas končas. Un nu jā - Rīgas Balzāms klasiskais un arī Rīgas Balzāms Upeņu. Ciemiņi bija vēl kaut ko graužamu un dzērienus atnesuši.
Tad paēdām, tad 21:00 nodziedājām himnu un likām ciemiņiem lekt vienu no ātrākajām latviešu tautas dejām "Cūka driķos" - ar vērā ņemamiem panākumiem. Un tad jau viss tālāk turpinājās kā jebkurā līdzīgā ārzemnieku ballītē šeit. Vēlāk pievienojās vēl Čengis, pie kā vakar bijām uz Bayram pusdienām. Kārtīgi izdejojāmies. Francūži slavēja RB un dzērvenes pūdercukurā. Bet es droši vien vienmēr atcerēšos konkrēto "Siļķi kažokā" :)
Baigie superpatrioti neesam vēl, jo vēl 3 dienas atpakaļ bijām LV un vēl nekas latvisks te netrūkst.
Tālāk mums priekšā ir 3 brīvdienas, kur konkrētu plānu nav. Bet nu - te ir Turcija un viss notiek ātri. Džeki gan saka, ka pagaidām mums labāk ārā vienām neiet un tas savā ziņā ierobežo. Bet nu - varbūt brīvais laiks jāizmanto turku valodas apguvei.
Tad domājām par pārējo Latvijas vakara noformējumu.
Tā diena pagāja gatavojoties vakaram. Kaut kad pievakarē uzzinājām, ka mūsu Gaziantepes latviešu plus moldāva, francūzietes, vācieša un polietes pirmdien filmētais apsveikums Latvijai ir rādīts Tautas balsī LNT. Kvī un wī.
Pirmais ieradās Buraks - mūsu organizācijas vadītājs, 15 min ātrāk, bet nekas.
Tad ieradās latviete Inga ar savām dzīvokļa biedrenēm un vienu ciemiņu, francūzi. Tad arī īsi izstāstījām, kāpēc tieši šodien mums ir šī sanākšana, maza viktorīna par Latviju un ķeršanās pie bagātīgā galda, bet to, ka latvieši ēd sēnes, arī pateicām :). Moldāva gatavotā "Siļķe kažokā" bija ekselenta. Vēl bija rosols (kā rosols). Pupiņu salāti, ķiplokgrauzdiņi, ko Inga bija pagatavojusi. Daudz rupjmaizes, tai skaitā Lāču augļu maize. Medus, dzērvenes pūdercukurā, Selgas cepumi, visādas končas. Un nu jā - Rīgas Balzāms klasiskais un arī Rīgas Balzāms Upeņu. Ciemiņi bija vēl kaut ko graužamu un dzērienus atnesuši.
Tad paēdām, tad 21:00 nodziedājām himnu un likām ciemiņiem lekt vienu no ātrākajām latviešu tautas dejām "Cūka driķos" - ar vērā ņemamiem panākumiem. Un tad jau viss tālāk turpinājās kā jebkurā līdzīgā ārzemnieku ballītē šeit. Vēlāk pievienojās vēl Čengis, pie kā vakar bijām uz Bayram pusdienām. Kārtīgi izdejojāmies. Francūži slavēja RB un dzērvenes pūdercukurā. Bet es droši vien vienmēr atcerēšos konkrēto "Siļķi kažokā" :)
Baigie superpatrioti neesam vēl, jo vēl 3 dienas atpakaļ bijām LV un vēl nekas latvisks te netrūkst.
Tālāk mums priekšā ir 3 brīvdienas, kur konkrētu plānu nav. Bet nu - te ir Turcija un viss notiek ātri. Džeki gan saka, ka pagaidām mums labāk ārā vienām neiet un tas savā ziņā ierobežo. Bet nu - varbūt brīvais laiks jāizmanto turku valodas apguvei.
trešdiena, 2010. gada 17. novembris
Bayram 2. diena
Ceļos vēlu. Ar Ilzi gatavojam omleti. Artjoms jau ir paēdis un atsakās. Artim gan šķiet, ka garšo. Man arī garšo - siltas brokastis man patīk ļoti. Tad ap 12:30 dodamies ārā no mājas, lai beidzot dotos uz Bayram pusdienām. Aizbraucam līdz Gaziantepas universitātes teritorijai - tāda milzīga teritorija ar visām fakultātēm, apmēram 10 km no pilsētas centra. Tur mums pakaļ ar Škoda Fabia atbrauc Cingis - pārtikas inženierijas students, pie kura ģimenes tad esam ielūgti. Nonākam kādā jaunu ēku rajonā. Viņa vecākiem ir ļoti liels un skaists 4 istabu dzīvoklis ar divām vannas istabām. Ļoti skaista viesistaba - balti bēšīga, ar paklājiem, diezgan dārgām mēbelēm. Un nekā lieka - nekādu ķiņķēziņu. Ai, kā man patīk tie turku māju interjeri. Tad Čingis tēvs parunājas ar mums ļoti skaistā angļu valodā. Un tad dodas uz balkona grillēt mums kebabu (mazi gaļas gabaliņi uz iesma). Tad, kad pirmā porcija ir izcepusies, mēs tiekam aicināti virtuvē pie galda, kur ir uz viena šķīvja ir sasmalcināti pētersīļi ar garšvielām un uz otra lielāka šķīvja salātu mikslis - gurķi, tomāti, lapu salāti, rīvēti burkāni un zaļie pipariņi. Tad nu mamma mums parāda, ka visērtāk no iesma gaļu dabūt ir ņemot rokā maizi - lavašu - un ar to aptverot uz iesma esošo gaļu, noslīdināt to nost. Tā kā man labi sanāk arī ar dakšiņu pa gabaliņam noņemt, tad neizmēģinu mammas rādīto. Tad uz lavaša tiek salikti gaļas gabaliņi un sakrauti virsū arī salāti, to aizloca ciet un tādā veidā ēd. Piedzeram klāt Coca Cola :) Nākamajā porcijā ir ceptas akniņas un viens iesmiņš ar nierītēm. To pēdējo tad draudzīgi sadalām, lai visi var nogaršot.
Katru reizi, kad tēvs no balkona ienāk, viņš aprunājas ar mums, pastāsta par gaļiņu un tā. Nākamā gaļas porcija ir ar vairāk aso piparu, bet kopā ar salātiem, nemaz tik asa neliekas. Ēdam daudz, jo uz to mūs nepārtraukti iedrošina. Un tā kā šeit gaļa esot dārga, tad izmantojam izdevību saēsties ciemos.
Pēc gaļas apēšanas mūs aicina mazajā viesistabā ar TV. Tur lūdzu pastāstīt Kurban Bayramı svētku tradīcijas izcelšanos. Kā izrādās, šie svētki ir saistīti ar Ābrahāmu, kur Dievs, pārbaudot viņa paklausību, liek viņam upurēt savu dēlu. Ābrahāms paklausa un jau uzlicis dēlu upura vietā, ņemot rokā nazi, lai nokautu savu dēlu pirms upurēšanas, Dievs tomēr saka, nē, un blakus krūmos ieblējas iepinies auns. Praktiskā šo svētku izpausme ir tāda - visām daudz maz turīgajām ģimenēm ir jānokauj kāds dzīvnieciņš - aita, kaza vai pat govs un gaļa ir jāsadala 3 daļās. 1 daļu ģimene patur sev un pārējās 2/3 tiek atdotas tālāk. 1/3 kaimiņiem un radiniekiem. 1/3 nabadzīgajiem. Bet bieži vien pēdējās 2/3 visas tiek atdotas nabadzīgajiem. Bet ir ģimenes, kas izvēlas arī vairs neķēpāties ar dzīvnieku galināšanu, bet vienkārši noziedo naudu kaut kādām labdarības institūcijām viena sīklopa vērtībā un dzīvo ar tīru sirdsapziņu, ka musulmaņa pienākums ir izpildīts.
Un tad nu šīs Kurban Bayrami brīvdienas dēļ gaļas un ne tikai liek apciemot radiniekus un savā ziņā tie svētki atgādina Z-sv., jo izskatās baigi ģimeniskie. Un arī dāvanas tiek nestas. Jā, mēs arī atnesām Laimas šokolādes kasti.
Desertā, ko mums pasniedza TV viesistabā, bija kaut kāds baklavas paveids. Pārmērīgi salds, bet nu - garšīgs. Kamēr esam vēl ciemos, tikmēr Artim zvana Fatihs - mūsu projekta koordinators, lai nočekotu, ka ar mums viss ir kārtībā.
Pēc tam devāmies ar autobusu atpakaļ uz mājām, caur lielveikalu, kur vajadzēja nopirkt latviešu salātu sastāvdaļas. Bietes svaigā veidā dabūt nebija iespējams, bet bija marinētas burciņās - super mazos gabaliņos vai nu saldas, vai asas - un sveramajās vitrīnās - lieli gabaliņi, bet arī spēcīgā marinādē, kur bija daudz sāls un etiķa. Novienojāmies, ka "vannosim" tās bietes un būs mums labu labā siļķe šubā. Lūk.
Mājās esot patrenējāmies izlekt "Cūka driķos" deju - ja nu būs pieprasījums, tad šo arī rīt ciemiņiem mācīsim. Ciemiņi būs ap 10 cilv., max. 15 cilv. - lielākoties brīvprātīgie un Erasmus studenti no dažādām valstīm, vēl kādi 2 turki :)
Tad ap 20:00 Artjoms ierunājās, ka varētu ieēst vakariņas. Pārliekot prātā, cik daudz saēdāmies ciemos esot, tomēr sapratu, ka nu jā - kaut ko ieēst arī tagad varētu. Tad nu es viņam asistēju. Mums bija vārīti makaroni, svaigie salāti - lapu salāti, tomāti, rīvēti burkāni, pētersīļi un lociņi, baklažānu-tomātu-sīpolu mērce. Atkal saēdāmies. Bet bija garšīgi.
Tad nu tagad vēl domāju, kā interesanti rīt pasniegt, kāpēc latvieši atzīmē 18. nov. Un drīz jau jāiet gulēt, lai rīt visam pietiktu spēks.
Bet man riktīgi žēl, ka uz tām Bayram pusdienām nebiju fotoaparātu paņēmusi, jo tur viss bija tik skaists.
Katru reizi, kad tēvs no balkona ienāk, viņš aprunājas ar mums, pastāsta par gaļiņu un tā. Nākamā gaļas porcija ir ar vairāk aso piparu, bet kopā ar salātiem, nemaz tik asa neliekas. Ēdam daudz, jo uz to mūs nepārtraukti iedrošina. Un tā kā šeit gaļa esot dārga, tad izmantojam izdevību saēsties ciemos.
Pēc gaļas apēšanas mūs aicina mazajā viesistabā ar TV. Tur lūdzu pastāstīt Kurban Bayramı svētku tradīcijas izcelšanos. Kā izrādās, šie svētki ir saistīti ar Ābrahāmu, kur Dievs, pārbaudot viņa paklausību, liek viņam upurēt savu dēlu. Ābrahāms paklausa un jau uzlicis dēlu upura vietā, ņemot rokā nazi, lai nokautu savu dēlu pirms upurēšanas, Dievs tomēr saka, nē, un blakus krūmos ieblējas iepinies auns. Praktiskā šo svētku izpausme ir tāda - visām daudz maz turīgajām ģimenēm ir jānokauj kāds dzīvnieciņš - aita, kaza vai pat govs un gaļa ir jāsadala 3 daļās. 1 daļu ģimene patur sev un pārējās 2/3 tiek atdotas tālāk. 1/3 kaimiņiem un radiniekiem. 1/3 nabadzīgajiem. Bet bieži vien pēdējās 2/3 visas tiek atdotas nabadzīgajiem. Bet ir ģimenes, kas izvēlas arī vairs neķēpāties ar dzīvnieku galināšanu, bet vienkārši noziedo naudu kaut kādām labdarības institūcijām viena sīklopa vērtībā un dzīvo ar tīru sirdsapziņu, ka musulmaņa pienākums ir izpildīts.
Un tad nu šīs Kurban Bayrami brīvdienas dēļ gaļas un ne tikai liek apciemot radiniekus un savā ziņā tie svētki atgādina Z-sv., jo izskatās baigi ģimeniskie. Un arī dāvanas tiek nestas. Jā, mēs arī atnesām Laimas šokolādes kasti.
Desertā, ko mums pasniedza TV viesistabā, bija kaut kāds baklavas paveids. Pārmērīgi salds, bet nu - garšīgs. Kamēr esam vēl ciemos, tikmēr Artim zvana Fatihs - mūsu projekta koordinators, lai nočekotu, ka ar mums viss ir kārtībā.
Pēc tam devāmies ar autobusu atpakaļ uz mājām, caur lielveikalu, kur vajadzēja nopirkt latviešu salātu sastāvdaļas. Bietes svaigā veidā dabūt nebija iespējams, bet bija marinētas burciņās - super mazos gabaliņos vai nu saldas, vai asas - un sveramajās vitrīnās - lieli gabaliņi, bet arī spēcīgā marinādē, kur bija daudz sāls un etiķa. Novienojāmies, ka "vannosim" tās bietes un būs mums labu labā siļķe šubā. Lūk.
Mājās esot patrenējāmies izlekt "Cūka driķos" deju - ja nu būs pieprasījums, tad šo arī rīt ciemiņiem mācīsim. Ciemiņi būs ap 10 cilv., max. 15 cilv. - lielākoties brīvprātīgie un Erasmus studenti no dažādām valstīm, vēl kādi 2 turki :)
Tad ap 20:00 Artjoms ierunājās, ka varētu ieēst vakariņas. Pārliekot prātā, cik daudz saēdāmies ciemos esot, tomēr sapratu, ka nu jā - kaut ko ieēst arī tagad varētu. Tad nu es viņam asistēju. Mums bija vārīti makaroni, svaigie salāti - lapu salāti, tomāti, rīvēti burkāni, pētersīļi un lociņi, baklažānu-tomātu-sīpolu mērce. Atkal saēdāmies. Bet bija garšīgi.
Tad nu tagad vēl domāju, kā interesanti rīt pasniegt, kāpēc latvieši atzīmē 18. nov. Un drīz jau jāiet gulēt, lai rīt visam pietiktu spēks.
Bet man riktīgi žēl, ka uz tām Bayram pusdienām nebiju fotoaparātu paņēmusi, jo tur viss bija tik skaists.
Bayram 1.diena
Ceļamies vēlu, bet ēdam gardas pankūkas brokastīs - paldies Artim. Kaut arī iepriekš bija ziņa, ka esam uzaicināti uz Bayram pusdienām pie viena no turku brīvprātīgo ģimenes, plāni ir pamainījušies, un ielūgums ir pārcelts uz nākamo dienu. Arī nekas. Tad nu ap 13:00 iztaisāmies no mājas un dodamies meklēt asiņu upes, par kurām visi mūs ir brīdinājuši Bayram upuru sakarā. Mūsu kaimiņi no blakus mājas jau cep grillā Bayram svētku gaļu.
Dzīvojam mēs tuvu skaistam parkam, kur jau ģimenītes apstrādā gaļu, griež salātus un citādāk atzīmē brīvdienas. Bet no mazajiem gaļas grilliņiem paceļas ēstgribu raisoša smarža. Ejam un ejam caur parku, šķiet, ka tas nekad nebeigsies. Paejam garām lielākajai Antepas* mošejai. Tad redzam pirmo milzīgo kaudzi ar upurdzīvnieku ādiņām.
Tālāk ieejam jau pilsētas vecākajā daļā, kur redzam aizvien vairāk kaudzēs salikto ādiņu, un to, kā prasmīgi vīri ielas malā svilina aitu galvas un cērt nost ragus aunu galvām. Neprasiet, kāpēc tā dara - nezinu. Asins upes nekur nav - viss kaušanas pasākums notiek tīri un kārtīgi.
Nostaigājam garām cietoksnim, ko tuvāk apskatīsim droši vien nākamajās nedēļās. Tāpat arī noejam garām vietējam Grand Bazar, kas ir ciet tāpat kā daudzi citi veikaliņi Bayram dēļ. Atpakaļceļā mēs ejam caur parku, kur ir arī skeitparks :) Tur mums parādās pirmie sekotāji - mazi pusaudzīši, kuri iet kādus 5 m aiz mums. Tad galu galā viņi palūdz atļauju mūs nofotogrāfēt un mēs draudzīgi sķiramies. Tad ieejam lielajā Sanco Park lielveikalā - tik pat liels kā Galleria Rīga vai pat vēl lielāks. Viss strādā, bet nevar teikt, ka būtu baigi daudz cilvēku. Mums vietējā Rimčikā, kas tur ir divstāvīgs, jāiepērk pirmā pārtika un man arī dušas želeja un šampūns. Normāla izmēra šīs lietas maksā diezgan dārgāk nekā LV, bet ja ņem lielo iepakojumu, tad ir reāli izdevīgi. Nopētām, ka ir nopērkamas arī kaut kādas bietes, jo mums uz 18. nov ir Latvijas dzimšanas dienas pasākums un projektā ir "Siļķe kažokā" (siļķe atbrauca no Rīgas). Vēl nopērku arī superlētas čības - par 3 lirām jeb ~1 latu. Kopā iztērēju ~48 liras. Tad ar maisiem rokās dodamies mājās un parkā un balkonos vērojama mīlīga dūmaka no grilliņiem. Pa ceļam vēl nopērkam diezgan daudz mandarīnus, jo tie te maksā 1 liru/kg.
Saule riet jau ap 16:00. Krēsla ir ap 16:30 un 17:00 jau ir melna nakts ārā.
Mājās puiši ir laimīgi par mūsu ciemakukuli - latviešu salami (ar cūkgaļu), alu un šprotēm. Tad izčekoju, ka esmu saņēmusi atbildi no IZZI par līguma laušanu. Ar 03.12. man internets Rīgā vairs nebūs - jauki :P Bet pēdējo rēķinu saņemu.
Vakarā uz 20:00 sarunājam tikšanos ar organizācijas vadītāju Buraku. Viņš mums atbrauc pakaļ, dodamies kaut kur iedzert tēju. Dzeram turku tēju āra kafejnīcā, kad paliek vēsāks, tad pārvācamies uz siltāku vietu, pīpējam ūdenspīpi, un Buraks ar Arti spēlē Tavlu (bekgemonu). Un Artis pa šiem 3 mēnešiem jau ir tā satrenējies, ka vinnē Buraku. Pēc tam Buraks mums piedāvā braukt uz organizācijas biroju - liekas jau pavēls, bet lai nu būtu. Pa ceļam viņš piebrauc mājās un atnes mums mammas taisītos çiğ köfte (jēlas gaļas kotletītes ar daudz garšvielām) un vēl marinētus asos pipariņus un armēņu gurķus. Tad nu tos birojā notiesājam. Artim birojā ir liels pārsteigums, jo tur grupas mēģinājuma telpā ir uzradušās klavieres (kuras Artim ļoti patīk spēlēt) un jauns bungu komplekts. Tad mēs gūstam nelielu ieskatu organizācijas darbībā (un vienmēr viss ir citādāk nekā skaisti uz papīra), izrunājam visādas pagātnes lietas un vienojamies, ka būsim atklāti. Kas mani pārsteidz, ir - maijā tiek rīkots liels jauniešu festivāls - ar 1500 dalībniekiem no visas TR. Un kā jums liekas, kāds ir šī festivāla mērķis? Festivāla mērķis ir, lai būtu liels festivāls. Tā lūk. Tad uzpeldēja vēl daži ne ļoti sakarīgāki pasākuma uzdevumi, bet viss būs.
Darbs būs aizraujošs, bet laikam arī atbildīgs. Prasīja man, vai es gribu novadīt kādu training for trainers. Es gan pagaidām nezinu, kādā tieši lauciņā tie viņu treneri ir, bet gan jau ar laiku viss taps skaidrāks.
Ap pusnakti mūs atved mājās un vienojamies tikties 18.nov - LV dzimšanas dienā. Un apmēram tā pirmā diena arī pagāja.
*Antepa ir tā pati Gaziantepa, un tieši tā tā tika saukta līdz 1921. gadam. Tad to pārsauca, pieliekot priekšā "Gazi", kas nozīmē "uzvarošā". Ērtības labad, droši vien, biežāk saukšu šo pilsētu par Antepu, kā to dara arī vietējie.
Dzīvojam mēs tuvu skaistam parkam, kur jau ģimenītes apstrādā gaļu, griež salātus un citādāk atzīmē brīvdienas. Bet no mazajiem gaļas grilliņiem paceļas ēstgribu raisoša smarža. Ejam un ejam caur parku, šķiet, ka tas nekad nebeigsies. Paejam garām lielākajai Antepas* mošejai. Tad redzam pirmo milzīgo kaudzi ar upurdzīvnieku ādiņām.
Tālāk ieejam jau pilsētas vecākajā daļā, kur redzam aizvien vairāk kaudzēs salikto ādiņu, un to, kā prasmīgi vīri ielas malā svilina aitu galvas un cērt nost ragus aunu galvām. Neprasiet, kāpēc tā dara - nezinu. Asins upes nekur nav - viss kaušanas pasākums notiek tīri un kārtīgi.
Nostaigājam garām cietoksnim, ko tuvāk apskatīsim droši vien nākamajās nedēļās. Tāpat arī noejam garām vietējam Grand Bazar, kas ir ciet tāpat kā daudzi citi veikaliņi Bayram dēļ. Atpakaļceļā mēs ejam caur parku, kur ir arī skeitparks :) Tur mums parādās pirmie sekotāji - mazi pusaudzīši, kuri iet kādus 5 m aiz mums. Tad galu galā viņi palūdz atļauju mūs nofotogrāfēt un mēs draudzīgi sķiramies. Tad ieejam lielajā Sanco Park lielveikalā - tik pat liels kā Galleria Rīga vai pat vēl lielāks. Viss strādā, bet nevar teikt, ka būtu baigi daudz cilvēku. Mums vietējā Rimčikā, kas tur ir divstāvīgs, jāiepērk pirmā pārtika un man arī dušas želeja un šampūns. Normāla izmēra šīs lietas maksā diezgan dārgāk nekā LV, bet ja ņem lielo iepakojumu, tad ir reāli izdevīgi. Nopētām, ka ir nopērkamas arī kaut kādas bietes, jo mums uz 18. nov ir Latvijas dzimšanas dienas pasākums un projektā ir "Siļķe kažokā" (siļķe atbrauca no Rīgas). Vēl nopērku arī superlētas čības - par 3 lirām jeb ~1 latu. Kopā iztērēju ~48 liras. Tad ar maisiem rokās dodamies mājās un parkā un balkonos vērojama mīlīga dūmaka no grilliņiem. Pa ceļam vēl nopērkam diezgan daudz mandarīnus, jo tie te maksā 1 liru/kg.
Saule riet jau ap 16:00. Krēsla ir ap 16:30 un 17:00 jau ir melna nakts ārā.
Mājās puiši ir laimīgi par mūsu ciemakukuli - latviešu salami (ar cūkgaļu), alu un šprotēm. Tad izčekoju, ka esmu saņēmusi atbildi no IZZI par līguma laušanu. Ar 03.12. man internets Rīgā vairs nebūs - jauki :P Bet pēdējo rēķinu saņemu.
Vakarā uz 20:00 sarunājam tikšanos ar organizācijas vadītāju Buraku. Viņš mums atbrauc pakaļ, dodamies kaut kur iedzert tēju. Dzeram turku tēju āra kafejnīcā, kad paliek vēsāks, tad pārvācamies uz siltāku vietu, pīpējam ūdenspīpi, un Buraks ar Arti spēlē Tavlu (bekgemonu). Un Artis pa šiem 3 mēnešiem jau ir tā satrenējies, ka vinnē Buraku. Pēc tam Buraks mums piedāvā braukt uz organizācijas biroju - liekas jau pavēls, bet lai nu būtu. Pa ceļam viņš piebrauc mājās un atnes mums mammas taisītos çiğ köfte (jēlas gaļas kotletītes ar daudz garšvielām) un vēl marinētus asos pipariņus un armēņu gurķus. Tad nu tos birojā notiesājam. Artim birojā ir liels pārsteigums, jo tur grupas mēģinājuma telpā ir uzradušās klavieres (kuras Artim ļoti patīk spēlēt) un jauns bungu komplekts. Tad mēs gūstam nelielu ieskatu organizācijas darbībā (un vienmēr viss ir citādāk nekā skaisti uz papīra), izrunājam visādas pagātnes lietas un vienojamies, ka būsim atklāti. Kas mani pārsteidz, ir - maijā tiek rīkots liels jauniešu festivāls - ar 1500 dalībniekiem no visas TR. Un kā jums liekas, kāds ir šī festivāla mērķis? Festivāla mērķis ir, lai būtu liels festivāls. Tā lūk. Tad uzpeldēja vēl daži ne ļoti sakarīgāki pasākuma uzdevumi, bet viss būs.
Darbs būs aizraujošs, bet laikam arī atbildīgs. Prasīja man, vai es gribu novadīt kādu training for trainers. Es gan pagaidām nezinu, kādā tieši lauciņā tie viņu treneri ir, bet gan jau ar laiku viss taps skaidrāks.
Ap pusnakti mūs atved mājās un vienojamies tikties 18.nov - LV dzimšanas dienā. Un apmēram tā pirmā diena arī pagāja.
*Antepa ir tā pati Gaziantepa, un tieši tā tā tika saukta līdz 1921. gadam. Tad to pārsauca, pieliekot priekšā "Gazi", kas nozīmē "uzvarošā". Ērtības labad, droši vien, biežāk saukšu šo pilsētu par Antepu, kā to dara arī vietējie.
otrdiena, 2010. gada 16. novembris
Ceļš līdz Gaziantepai
Tā kā mājās man nav nekādu svaru, tad tikai lidostā aptvēru, ka manas 3 somas kopā sver tieši 2reiz vairāk nekā drīkst - 60 kg. :) Noskaidroju, ka papildus kg maksā 7 EUR un sapratu, ka tik daudz ieguldīt negrasos. Tā nu kādus 7 kg atstāju Rīgā māsai, drusku pārkrāmēju šo to ceļabiedrei. Ak tie smagie Rīgas Balzāmi un rupjmaize.
Tad lidostā nosūtīju šādus tādus dokumentus nosūtītājorganizācijai, slēdzu LMT numuru un rezervēju to uz gadu.
Reiss no Rīgas līdz Stambulai ar THY atkal bija diezgan pilns - nu kādas 3/4 vietu bija aizņemtas. Atkal izbaudījām lielisko ēdienu. Visiem izdalīja austiņas, lai varētu skatīties kaut kādu ne pārāk aizraujošu amerikāņu drāmu vai klausīties vienu no 8 mūzikas kanāliem. SKYLIFE žurnālā bija intervija ar Çagan Irmak par viņa jauno filmu, kuras pirmizrāde būs 19.11., Prensesin uykusu un par nākamās filmas ieceri. Nākamā filma izklausās nereāli kruta.
Stambulas Ataturk lidostā 5,5 stundas gaidījām nākamo reisu. Pirmo liru ieguldu lidostas ratiņu īrei, jo mana rokas bagāža bija vismaz 10 kg un bez riteņiem, tāpēc trolliji bija mani draugi. Es eju nopirkt ūdeni un pārdevējs, tāds solīds kungs uz gadiem 50, jau mani sveicina un prasa, vai es no Somijas esot, es saku, ka nē. Un tad viņš turpina ar tādām jautājošām acīm manī vērsties un es saku, ka es no Letonya esmu. Un viņš izliekas, ka zina, kas tā par nekurieni un saka "it's beautiful" un es smaidot aizslīdu prom.
Domestic departures terminālā jau mūs ar acīm ēd - mana kolēģe ir blodiem matiem un man arī nav nekādi tumši brūnie. Bet neko - lēnām pierodam. Izlidošana par kādām padsmit minūtēm kavējās, bet reiss ir pilns - visi brauc uz Bayram brīvdienām. Daudzi brēcoši zīdainīši un sīcīši līdz 4 gadu vecumam - diezgan skaļi tas viss izvēršas. Bet neko - mūs pabaro ar pasaulē garšīgāko sendviču, salātiem un mandeļkūku. Un tēja vispār bija ar bērnības perfekto garšu.
Tā kā izlidojam ar nokavēšanos, tad arī ielidojam ar nokavēšanos. Dodamies uz Domestic arrivals zāli Gaziantepas lidostā un tur gaidām savu bagāžu, kas nenāk. Tad pie mums pienāk lidostas darbiniece un saka, ka International passengers bagāžu saņem citur. Tā nu mēs ar ratiņiem stumjamies uz teju vai citu terminālu. Tur ir visas mūsu 4 bagāžas vienības. Yay. Tad mums uzjautā, vai tajos super koferos nav kaut kas deklarējams, un laimīgā kārtā mums X-Ray aparātā nav jēceļ mūsu 2X30 kg koferi, plus vēl 2 mazie. Bet ar visu to, mēs nokavējam savu Havaš busu, kuram vajadzēja mūs aizvest līdz pilsētas centram, kur tad mūs sagaidītu organizācijas vadītājs Buraks. Skaidrības labad - ir ap 01:30 naktī, gaisa temperatūra - ap +10 grādiem, galīgi melna nakts. Kamēr mana kolēģe cenšas uzzināt, vai tas Havaš buss, kura asti mēs redzējām, ir tas, ko mums vajadzēja, tikmēr lidostā tiek izslēgta gaisma! Nav jau nekas neparasts, es zinu, cikos arī Rīgas lidostā izslēdz gaismu, bet tas nekad nav tādos apmēros. Tad es jau pavisam tumšajā lidostā gribu atrast kādu, kas varētu zināt, cik maksā taksis līdz pilsētas centram un vai tiešām nākamais Havaš buss būs 02:30. Es ieeju lidostā, tur man atkal pie ieejas ir jāiziet cauri metāla detektoram. Iekšā tumsā sēž turku un sīriešu ģimenītes, kuras visticamāk gaida nākamo reisu uz Stambulu, kas pēc saraksta ir 03:45. Informācijas burītī ir tumšs un tur neviena nav. Redzu, ka pie THY Cargo lodziņa 3 vīrieši sēž. Tā kā ar angļu valodu viņiem te švaki, kaut arī visi ir bez gala laipni un ļoti grib palīdzēt, bet reti kurš saprot, ko man īstenībā vajag, tad mans pirmais jautājums nu jau ir "do you speak english?" un tad viens no trīs džekiem, perfektā angļu valodā ar vācu akcentu lepni atbild, ka runā un kā man varot palīdzēt. Uzdodu viņam savus jautājumus. Protams, ka average lidostas darbinieks nevar zināt kaut kādus Havaš busu darba laikus. Bet man izstāsta, ka Havaš buss maksā ~5EUR, bet taksis ~15 EUR. Bet to, vai tiešām nākamais reiss ir 02:30, kas ir apmēram pēc 45-50 min, neviens nezina. Pasakos par informāciju. Eju garām informācijas būrītim un tur tumsā sēž viens jaunēklis. Nodomāju, ka viņš ir atnācis, lai varētu man apstiprināt, ka busiņš tiešām būs 02:30, bet viņš mani nesaprot. Un lai situāciju būtu vēl stulbāka, viņš aiziet konsultēties pie tiem pašiem THY Cargo džekiem. Muhaha. Bet es pacietīgi gaidu, līdz saņemu atļauju doties prom savas laimes meklējumos. Atkal izslīdu cauri metāla detektoriem (drīz man tie liksies tik ierasti, jo pat pie ieejām iepirkšanās centros tie ir) un saprotu, ka mani neatbildētie jautājumi ir jāsūta Burakam. Un viņš momentāli - tas ir ap 02:00 atbild: "Don't worry we are coming in 15 min. Please wait inside ;) see you soon." Es pie sevis nodomāju, tā ja, iekšā gaidīt, kur viss notiek pustumsā. Tā nu paliekam ārā, kur ir spēcīgas dienasgaismas lampas vai to ekvivalents. Pārsteidzošā kārtā viņu 15 min tiešām šoreiz izrādās 15 min, tā kā esam priecīgas. Mums atbrauc pakaļ Buraks, Nemo vai Mehmets, Artis un Artjoms organizācijas busiņā (iespējams, ka Hyundai H1, bet to es nākamreiz nočekošu). Tad mēs kādas labas 20 min braucam uz jaunajām mājām. Šo to interesantu uzzinām. Viss forši, viss jauki. Dzīvoklis ir super liels. Mums ir pilnīgi svaiga gultas veļa un spilveni no veikala :) Artis ar Artjomu pārmet, ka viņiem gan nebija jauni. Bet mūsu puiši jau ir pacentušies un saklājuši mums gultas ar to gultas veļu, kāda ir bijusi dzīvoklī. Vannas istaba ir vismaz 16 kvadrātmetri. Virtuve pat šķiet mazāka :) Tas gan ir pirmais stāvs, bet nu logi mums ir restoti. Viesistabā ir liels LV karogs un LV karte uz sienas. Saēdamies lētos un saldos mandarīnus un ejam gulēt. Mums atļauj gulēt līdz 12:00 un tas ir super forši. Bet tik ilgi gan mēs laikam nenogulējām. Es pirmo reizi pamodos ap 08:30 ar sajūtu, ka nu jau pietiks un varētu celties. Bet par šodienu tad vēlāk.
Tad lidostā nosūtīju šādus tādus dokumentus nosūtītājorganizācijai, slēdzu LMT numuru un rezervēju to uz gadu.
Reiss no Rīgas līdz Stambulai ar THY atkal bija diezgan pilns - nu kādas 3/4 vietu bija aizņemtas. Atkal izbaudījām lielisko ēdienu. Visiem izdalīja austiņas, lai varētu skatīties kaut kādu ne pārāk aizraujošu amerikāņu drāmu vai klausīties vienu no 8 mūzikas kanāliem. SKYLIFE žurnālā bija intervija ar Çagan Irmak par viņa jauno filmu, kuras pirmizrāde būs 19.11., Prensesin uykusu un par nākamās filmas ieceri. Nākamā filma izklausās nereāli kruta.
Stambulas Ataturk lidostā 5,5 stundas gaidījām nākamo reisu. Pirmo liru ieguldu lidostas ratiņu īrei, jo mana rokas bagāža bija vismaz 10 kg un bez riteņiem, tāpēc trolliji bija mani draugi. Es eju nopirkt ūdeni un pārdevējs, tāds solīds kungs uz gadiem 50, jau mani sveicina un prasa, vai es no Somijas esot, es saku, ka nē. Un tad viņš turpina ar tādām jautājošām acīm manī vērsties un es saku, ka es no Letonya esmu. Un viņš izliekas, ka zina, kas tā par nekurieni un saka "it's beautiful" un es smaidot aizslīdu prom.
Domestic departures terminālā jau mūs ar acīm ēd - mana kolēģe ir blodiem matiem un man arī nav nekādi tumši brūnie. Bet neko - lēnām pierodam. Izlidošana par kādām padsmit minūtēm kavējās, bet reiss ir pilns - visi brauc uz Bayram brīvdienām. Daudzi brēcoši zīdainīši un sīcīši līdz 4 gadu vecumam - diezgan skaļi tas viss izvēršas. Bet neko - mūs pabaro ar pasaulē garšīgāko sendviču, salātiem un mandeļkūku. Un tēja vispār bija ar bērnības perfekto garšu.
Tā kā izlidojam ar nokavēšanos, tad arī ielidojam ar nokavēšanos. Dodamies uz Domestic arrivals zāli Gaziantepas lidostā un tur gaidām savu bagāžu, kas nenāk. Tad pie mums pienāk lidostas darbiniece un saka, ka International passengers bagāžu saņem citur. Tā nu mēs ar ratiņiem stumjamies uz teju vai citu terminālu. Tur ir visas mūsu 4 bagāžas vienības. Yay. Tad mums uzjautā, vai tajos super koferos nav kaut kas deklarējams, un laimīgā kārtā mums X-Ray aparātā nav jēceļ mūsu 2X30 kg koferi, plus vēl 2 mazie. Bet ar visu to, mēs nokavējam savu Havaš busu, kuram vajadzēja mūs aizvest līdz pilsētas centram, kur tad mūs sagaidītu organizācijas vadītājs Buraks. Skaidrības labad - ir ap 01:30 naktī, gaisa temperatūra - ap +10 grādiem, galīgi melna nakts. Kamēr mana kolēģe cenšas uzzināt, vai tas Havaš buss, kura asti mēs redzējām, ir tas, ko mums vajadzēja, tikmēr lidostā tiek izslēgta gaisma! Nav jau nekas neparasts, es zinu, cikos arī Rīgas lidostā izslēdz gaismu, bet tas nekad nav tādos apmēros. Tad es jau pavisam tumšajā lidostā gribu atrast kādu, kas varētu zināt, cik maksā taksis līdz pilsētas centram un vai tiešām nākamais Havaš buss būs 02:30. Es ieeju lidostā, tur man atkal pie ieejas ir jāiziet cauri metāla detektoram. Iekšā tumsā sēž turku un sīriešu ģimenītes, kuras visticamāk gaida nākamo reisu uz Stambulu, kas pēc saraksta ir 03:45. Informācijas burītī ir tumšs un tur neviena nav. Redzu, ka pie THY Cargo lodziņa 3 vīrieši sēž. Tā kā ar angļu valodu viņiem te švaki, kaut arī visi ir bez gala laipni un ļoti grib palīdzēt, bet reti kurš saprot, ko man īstenībā vajag, tad mans pirmais jautājums nu jau ir "do you speak english?" un tad viens no trīs džekiem, perfektā angļu valodā ar vācu akcentu lepni atbild, ka runā un kā man varot palīdzēt. Uzdodu viņam savus jautājumus. Protams, ka average lidostas darbinieks nevar zināt kaut kādus Havaš busu darba laikus. Bet man izstāsta, ka Havaš buss maksā ~5EUR, bet taksis ~15 EUR. Bet to, vai tiešām nākamais reiss ir 02:30, kas ir apmēram pēc 45-50 min, neviens nezina. Pasakos par informāciju. Eju garām informācijas būrītim un tur tumsā sēž viens jaunēklis. Nodomāju, ka viņš ir atnācis, lai varētu man apstiprināt, ka busiņš tiešām būs 02:30, bet viņš mani nesaprot. Un lai situāciju būtu vēl stulbāka, viņš aiziet konsultēties pie tiem pašiem THY Cargo džekiem. Muhaha. Bet es pacietīgi gaidu, līdz saņemu atļauju doties prom savas laimes meklējumos. Atkal izslīdu cauri metāla detektoriem (drīz man tie liksies tik ierasti, jo pat pie ieejām iepirkšanās centros tie ir) un saprotu, ka mani neatbildētie jautājumi ir jāsūta Burakam. Un viņš momentāli - tas ir ap 02:00 atbild: "Don't worry we are coming in 15 min. Please wait inside ;) see you soon." Es pie sevis nodomāju, tā ja, iekšā gaidīt, kur viss notiek pustumsā. Tā nu paliekam ārā, kur ir spēcīgas dienasgaismas lampas vai to ekvivalents. Pārsteidzošā kārtā viņu 15 min tiešām šoreiz izrādās 15 min, tā kā esam priecīgas. Mums atbrauc pakaļ Buraks, Nemo vai Mehmets, Artis un Artjoms organizācijas busiņā (iespējams, ka Hyundai H1, bet to es nākamreiz nočekošu). Tad mēs kādas labas 20 min braucam uz jaunajām mājām. Šo to interesantu uzzinām. Viss forši, viss jauki. Dzīvoklis ir super liels. Mums ir pilnīgi svaiga gultas veļa un spilveni no veikala :) Artis ar Artjomu pārmet, ka viņiem gan nebija jauni. Bet mūsu puiši jau ir pacentušies un saklājuši mums gultas ar to gultas veļu, kāda ir bijusi dzīvoklī. Vannas istaba ir vismaz 16 kvadrātmetri. Virtuve pat šķiet mazāka :) Tas gan ir pirmais stāvs, bet nu logi mums ir restoti. Viesistabā ir liels LV karogs un LV karte uz sienas. Saēdamies lētos un saldos mandarīnus un ejam gulēt. Mums atļauj gulēt līdz 12:00 un tas ir super forši. Bet tik ilgi gan mēs laikam nenogulējām. Es pirmo reizi pamodos ap 08:30 ar sajūtu, ka nu jau pietiks un varētu celties. Bet par šodienu tad vēlāk.
Abonēt:
Ziņas (Atom)