Mums jauniešu centrā ir arī virtuvīte. Un tur ir tāds normāla izmēra tējas aparāts (nu līdzīgi kā kafijas aparāts). Tajā var pagatavot ne vairāk, ne mazāk, bet tieši 120 glāzīšu tējas.
Tātad, es nezinu, vai jūs zināt, bet nu turki tēju gatavo tā - mazākā traukā ir tējas stiprums un lielākajā traukā ir vienkārši karsts ūdens (~80 grādi), ar kuru tad atšķaida to stiprumu.
Trešdienas rītā Buraks mums mācīja taisīt tēju tajā milzīgajā aparātā. Un viņš saka, ka viņš neko nerēķina, bet nu tā pēc sirds zina, cik vajag. Uz ko es atbildu, ka man nav turku sirds, tāpēc man vajag mērīt un svērt, lai pagatavotu kaut ciešamu turku tēju.
Man ļoti patīk, kā Buraks vai Fatih saka - sanākam, sanākam, mums tagad būs sapulcīte. Un pusminūtes laikā visi nopietnām sejām ir samobilizējušies uz nopietno sarunu. No rīta mums prasīja, kuros projektos gribam strādāt. Es vēl teicu, ka varu vadīt apmācības par vairākām tēmām. Pēdējos trīs gados es neko tādu darījusi neesmu, bet nu - gribas domāt, ka šī ir viena no tām lietām vai skilliem, ko nevar ne aizmirst, ne nodzert.
Pēc tam Dilei tika uzdots ar mums izstrādāt kopā konkrētu uzdevumu plānu, lai zinātu, cik daudz brīvprātīgo ir nepieciešams. Tad mēs kādu stundu to darījām, bet es nevarētu teikt, ka baigi efektīvi, jo Dilei šis ir pirmais projekts un daudzas lietas viņa nevar izdomāt vai baidās izlemt. Bet nekas - būs labi ar to visu.
Tad pēcpusdienā organizācijā ieradās viens ex-brīvprātīgais, kurš gadu ir pabijis Francijā - diezgan garš augumā, un angliski viņš jau runāja ar franču akcentu. Bet visu cieņu - gada laikā ir iemācījies franču valodu un tagad ir atgriezies un ies armijā. Cer, ka vajadzēs dienēt tikai 5 mēnešus - tas attiecas uz tiem, kuri ir beiguši augstskolu.
Tā kā Fatih centās dabūt atļauju, lai mēs varētu doties ar Sociālās attīstības kampaņas prezentācijām uz skolām, tad mums teju visa pēcpusdiena bija pašplūsmā, tā nu mēs šķirstījām turku valodas vārdnīciņu un centāmies iegaumēt ja ne vienmēr noderīgus, tad vismaz interesantus vārdiņus. Puiši savukārt bija pabeiguši darbu pie 3 īsfilmām, kuras tad gaidīja novērtējumu no koordinatora un Buraka. Trešdien nesagaidīja.
Es jau biju atmetusi cerību, ka dabūšu iegādāties savu jauno telefonu trešdienā, jo bija jau 16:45, kad Fatih atgriezās no savām gaitām. Bet nē, davai, davai - lecam Startex busiņā un braucam. Bet pirms mēs izbraucam, pie busiņa pienāk Buraks un saka kaut ko. Izrādījās, ka mums vēl ir jāpaņem Mehmeta brālis, it kā pa ceļam. Tad nu mēs braucam, ir tāds normāls rush-hour. Sieviete lakatos, braucot pelēkā Renault Clio un vienlaicīgi sūtot sms, un galīgi ignorējot pārējos ceļu satiksmes dalībniekus. Tad mēs sagaidām Mehmeta brāli, kuru vedam uz Opel salonu&servisu kaut kādā pilsētas nomalē. Fatih saka, ka pēc 2 min būs atpakaļ. Divas minūtes izvēršas kādās 15 - 20 min, bet mēs nebēdājamies. Mēs spriežam par to, kā neapbēdināt Fatih, kurš uzstāj, ka ir jābūt vēl vienam latviešu kultūras vakaram (lasi: ēdiens par brīvu un iespēja iedzert).
Tad dodamies no galējās pilsētas nomales uz centru. Tā kā pilsētā dzīvo 1,2 vai pat 1,5 milj iedzīvotāju un šeit nav deviņstāvenes, bet max. 5 stāvīgas mājas, tad pilsēta šķiet plašāka par Rīgu, bet nu nevar te neko saprast.
Veikalu Fatih ir ieteicis viņa draugs, kurš strādā Nokia oficiālajā servisā vai kaut kā tā. Nokias tur diezgan padārgas - lētākā ir par 115 lirām - zvani un sms. Nu it kā jau varētu ņemt, bet blakus ir Samsung par 159 lirām, kur ir gan Blootooth, Mp3, FM radio un viss cits, kas mūsdienu telefonā ir pēc noklusējuma. Lūk. Tad nu ņemu to SAMSUNG GT-C3010S. Gribu maksāt ar kredītkarti, bet Fatih saka, ai, ai, viņš pārdevējam sākumā ir teicis, ka es maksāšu skaidrā, jo tā varot nokaulēt. Swedbankas karte divas reizes dod kaut kādu atteikuma kodu un tad es sniedzu 200 liru banknoti un man izdod 50 liras. Tas nozīmē, ka maksājot skaidrā, 9 liras kā atlaidi man tomēr piešķīra. :) Jaukiņi.
Tad Fatih brauc un skaļi dzied līdzi kaut kādām turku dziesmām, te ir pilnīgi Tuvie Austrumi un es pilnīgi redzu, ka man ar gadu šeit pietiks, bet lomkas būs visu atlikušo dzīvi. Viņš mūs atved gandrīz līdz mājām.
Vakaru pavadām drudžaini domājot par turku valodas mājas darbu, jo tur ir jāuzraksta 10 teikumi par sevi un mēs īsti teikumus veidot vēl nemākam. Tad vēl ar Ilzi viena otra pārbaudām vārdiņus, ko dienas laikā esam apņēmušās iemācīties. Diezgan labi mums iet.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru