Tad devāmies uz jaunā planetārija pusi. Un Ilze saka, ka vot davai ejam tur un es saku, ka nē, jo te izskatās kā sētas puse un mums droši vien te nevajadzētu atrasties, un re ku vēl tie apsardzes puiši mūs vēro. Bet beigās piekrītu un tad pie centrālās ieejas, kur tad arī tie apsardzes puiši stāv, mūs draudzīgi sveicina jauns vīrietis. Man otrajā sekundes desmitdaļā ir skaidrs, ka es esmu viņu redzējusi, un septītajā sekundes desmitdaļā viņš jau jautā turciski - vai mēs viņu atceramies. Uz mūsu blink-blink skatieniem viņš atbild to pašu pārjautājot angliski un tad jau es droši atbildu, ka, protams, sveiks, Husein! Tas ir Ingas draugs, kuru mēs satikām 19. novembrī parka salātu piknikā. Un viņš saka, ka ja mēs gribam, viņš var mums parādīt planetāriju, jo viņš ir pašvaldības ierēdnis. Ho ho ho. Tajā brīdī es ļoti priecājos, ka gājām pa to ceļu, kur es negribēju iet. Jo planetāriju oficiāli atvērs tikai 30. novembrī un tagad tur iekšā notika vēl sakārtošanas darbi, puķes puķu podos tika liktas un tādā garā. Nē, debesīs mēs gan neskatījāmies, bet tur bija studentu grupa, kuri tur strādās par brīvprātīgajiem, lai bērnu/ skolēnu grupām rādītu uzskatāmus modeļus par fizikas likumiem (elektrība, enerģija, kosmoss un kas tik vēl ne). Tas bija reāli iespaidīgi, neskatoties uz to, ka 1/4 no modeļiem vēl nebija pilnībā uzstādīti. Un kādi interjeri! Šis, kā izrādās, ir pirmais civilais planetārijs Turcijā - pārējie seši vai septiņi ir militārām vajadzībām.
Tad mēs devāmies tālāk žagariņu meklējumos un vai kāda laime - pie tā paša planetārija apstādījumiem atradām kaut kādas cipreses vai līdzīga auga zariņus. Tad raitā solī devāmies mājās, lai ieguvumu droši noglabātu, pa ceļam vēl parkā ievērojām kaut kādas krāsainās ogas, ko teicāmies tumsā nākt saraut. Tad gājām uz veikalu pēc svecēm un bantītēm. Nedabūjām ne vienu, ne otru (nu labi, sveces te ir nežēlīgi dārgas, tāpēc nopirkām tikai vienu). Bet nekas - toties dabūjām Pepsi, kur akcijā līdzi nāca makaronu paka. Tad jau bija tumsiņa un devāmies atpakaļ caur parku, lai sarautu ogu zariņus. Nē, dabai pārāk liels kaitējums netika nodarīts. Bet putni tomēr mūs apkakāja parkā (man tagad laikam no tiem putnu sveicieniem parkā būs bail). Es saprotu, ka tas izklausās fui, pē, cik nepatīkami, bet nekā tik traka jau tur arī nav - ja vien tas sveiciens nenonāk matos vai arī uz melna tērpa, dodoties izklaidēties :)
Vakars mājās pagāja gatavojot cukīni-baklažāna-makaronu-kartupeļu-sīpolu-paprikas sacepumu, veidojot vainaga rotājumus no mandarīnu mizām, uzkopjot dzīvokli un galu galā sameistarojot Adventes vainagu gandrīz ne no kā. Izskatījās, ka Arti drusku iepriecināt mums izdevās. Un man par to arī ir prieks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru