Ceļos vēlu. Ar Ilzi gatavojam omleti. Artjoms jau ir paēdis un atsakās. Artim gan šķiet, ka garšo. Man arī garšo - siltas brokastis man patīk ļoti. Tad ap 12:30 dodamies ārā no mājas, lai beidzot dotos uz Bayram pusdienām. Aizbraucam līdz Gaziantepas universitātes teritorijai - tāda milzīga teritorija ar visām fakultātēm, apmēram 10 km no pilsētas centra. Tur mums pakaļ ar Škoda Fabia atbrauc Cingis - pārtikas inženierijas students, pie kura ģimenes tad esam ielūgti. Nonākam kādā jaunu ēku rajonā. Viņa vecākiem ir ļoti liels un skaists 4 istabu dzīvoklis ar divām vannas istabām. Ļoti skaista viesistaba - balti bēšīga, ar paklājiem, diezgan dārgām mēbelēm. Un nekā lieka - nekādu ķiņķēziņu. Ai, kā man patīk tie turku māju interjeri. Tad Čingis tēvs parunājas ar mums ļoti skaistā angļu valodā. Un tad dodas uz balkona grillēt mums kebabu (mazi gaļas gabaliņi uz iesma). Tad, kad pirmā porcija ir izcepusies, mēs tiekam aicināti virtuvē pie galda, kur ir uz viena šķīvja ir sasmalcināti pētersīļi ar garšvielām un uz otra lielāka šķīvja salātu mikslis - gurķi, tomāti, lapu salāti, rīvēti burkāni un zaļie pipariņi. Tad nu mamma mums parāda, ka visērtāk no iesma gaļu dabūt ir ņemot rokā maizi - lavašu - un ar to aptverot uz iesma esošo gaļu, noslīdināt to nost. Tā kā man labi sanāk arī ar dakšiņu pa gabaliņam noņemt, tad neizmēģinu mammas rādīto. Tad uz lavaša tiek salikti gaļas gabaliņi un sakrauti virsū arī salāti, to aizloca ciet un tādā veidā ēd. Piedzeram klāt Coca Cola :) Nākamajā porcijā ir ceptas akniņas un viens iesmiņš ar nierītēm. To pēdējo tad draudzīgi sadalām, lai visi var nogaršot.
Katru reizi, kad tēvs no balkona ienāk, viņš aprunājas ar mums, pastāsta par gaļiņu un tā. Nākamā gaļas porcija ir ar vairāk aso piparu, bet kopā ar salātiem, nemaz tik asa neliekas. Ēdam daudz, jo uz to mūs nepārtraukti iedrošina. Un tā kā šeit gaļa esot dārga, tad izmantojam izdevību saēsties ciemos.
Pēc gaļas apēšanas mūs aicina mazajā viesistabā ar TV. Tur lūdzu pastāstīt Kurban Bayramı svētku tradīcijas izcelšanos. Kā izrādās, šie svētki ir saistīti ar Ābrahāmu, kur Dievs, pārbaudot viņa paklausību, liek viņam upurēt savu dēlu. Ābrahāms paklausa un jau uzlicis dēlu upura vietā, ņemot rokā nazi, lai nokautu savu dēlu pirms upurēšanas, Dievs tomēr saka, nē, un blakus krūmos ieblējas iepinies auns. Praktiskā šo svētku izpausme ir tāda - visām daudz maz turīgajām ģimenēm ir jānokauj kāds dzīvnieciņš - aita, kaza vai pat govs un gaļa ir jāsadala 3 daļās. 1 daļu ģimene patur sev un pārējās 2/3 tiek atdotas tālāk. 1/3 kaimiņiem un radiniekiem. 1/3 nabadzīgajiem. Bet bieži vien pēdējās 2/3 visas tiek atdotas nabadzīgajiem. Bet ir ģimenes, kas izvēlas arī vairs neķēpāties ar dzīvnieku galināšanu, bet vienkārši noziedo naudu kaut kādām labdarības institūcijām viena sīklopa vērtībā un dzīvo ar tīru sirdsapziņu, ka musulmaņa pienākums ir izpildīts.
Un tad nu šīs Kurban Bayrami brīvdienas dēļ gaļas un ne tikai liek apciemot radiniekus un savā ziņā tie svētki atgādina Z-sv., jo izskatās baigi ģimeniskie. Un arī dāvanas tiek nestas. Jā, mēs arī atnesām Laimas šokolādes kasti.
Desertā, ko mums pasniedza TV viesistabā, bija kaut kāds baklavas paveids. Pārmērīgi salds, bet nu - garšīgs. Kamēr esam vēl ciemos, tikmēr Artim zvana Fatihs - mūsu projekta koordinators, lai nočekotu, ka ar mums viss ir kārtībā.
Pēc tam devāmies ar autobusu atpakaļ uz mājām, caur lielveikalu, kur vajadzēja nopirkt latviešu salātu sastāvdaļas. Bietes svaigā veidā dabūt nebija iespējams, bet bija marinētas burciņās - super mazos gabaliņos vai nu saldas, vai asas - un sveramajās vitrīnās - lieli gabaliņi, bet arī spēcīgā marinādē, kur bija daudz sāls un etiķa. Novienojāmies, ka "vannosim" tās bietes un būs mums labu labā siļķe šubā. Lūk.
Mājās esot patrenējāmies izlekt "Cūka driķos" deju - ja nu būs pieprasījums, tad šo arī rīt ciemiņiem mācīsim. Ciemiņi būs ap 10 cilv., max. 15 cilv. - lielākoties brīvprātīgie un Erasmus studenti no dažādām valstīm, vēl kādi 2 turki :)
Tad ap 20:00 Artjoms ierunājās, ka varētu ieēst vakariņas. Pārliekot prātā, cik daudz saēdāmies ciemos esot, tomēr sapratu, ka nu jā - kaut ko ieēst arī tagad varētu. Tad nu es viņam asistēju. Mums bija vārīti makaroni, svaigie salāti - lapu salāti, tomāti, rīvēti burkāni, pētersīļi un lociņi, baklažānu-tomātu-sīpolu mērce. Atkal saēdāmies. Bet bija garšīgi.
Tad nu tagad vēl domāju, kā interesanti rīt pasniegt, kāpēc latvieši atzīmē 18. nov. Un drīz jau jāiet gulēt, lai rīt visam pietiktu spēks.
Bet man riktīgi žēl, ka uz tām Bayram pusdienām nebiju fotoaparātu paņēmusi, jo tur viss bija tik skaists.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru