Vakardienas pasākums man personīgi beidzās 04:00 no rīta, kad pēdējie, visizturīgākie, ballītes uzturētāji, francūži bija gatavi doties mājās, jo pārējie mani flatmeiti jau bija sen kā aizgājuši gulēt. Tas man šodien deva tiesības gulēt līdz 13:00.
Bet jau 14:00 mums bija jātiekas pie Sanco Park lielveikala ar latvieti Ingu un viņas dzīvokļa biedreni, polieti Aņu. Līdzi paņēmām vakardienas salātu pārpalikumus, lai pēcāk parkā piknikotu. Artis palika mājās, jo teica, ka visu nakti viņu mocījis drebulis.
Tātad esam kopā 5 jabandžiji*. Tad mums bija sekotāju sērija. Dodamies no lielā iepirkšanās centra uz pilsētas centru. Vēl pie iepirkšanās centra esot viens tādā kā dusmīgā balsī no muguras kliedz "Open the door! Open the door!", pēc brīža vēl "Give me the keys! Give me the keys! Open the door!". Bet mēs pat neatskatījāmies, kas un kā.
Tālāk ejot cauri parkam teju vai visi uz mums blenza kā cirka dzīvnieciņiem. Nākamais apbrīnotājs izteica vēl šeit nedzirdētu frāzi "I can't believe my eyes!", kam sekoja jau ierastais "How are you?".
Tad mēs ievērojām, ka ir viens jauns sekotājs, kurš nevis iet aiz mums konkrētā attālumā, bet iet pirms mums. Kad mēs pagriezāmies, viņš it kā turpināja iet taisni uz priekšu savu ceļu, bet pēc neilga laika viņš no pretējās ielas puses pārnāca mūsu pusē un atkal gāja pa priekšu.
Izstaigājām pilsētas vecāko daļu, kur bijām arī otrdien, tikai šodien tur bija daudz vairāk gan automašīnu, gan cilvēku. Polietei un Ingai vajadzēja izmainīt naudu, bet visi maiņas punkti bija ciet Bayram dēļ. Tad vienā vietā iedzērām svaigi spiestās sulas - apelsīnu sula kādi 300 ml - 1.75 liras jeb ~ 0.60 LVL. Inga un Artjoms nopirka sēmenes, visi šeit tās ēd - es tās neēdu. Nav tā, ka man negaršotu saulespuķu sēklas, bet laikam mans tētis man ir ieaudzinājis tādu kā riebumu pret šo knibināšanos. Bet kas zina, varbūt vides ietekmē es arī drīz knibināšos. Lūk. Tad devāmies uz meiteņu dzīvokli, pa ceļam Aņa stāstīja par viņu projektu, vēl šo to, vēl šo to. Vairāki uzmanības pievērsēji vēl kaut kā pie mums vērsās ("Are you from Germany?", tādi pie kaut kādas tējnīcas sēdošie vecie onkas "welcome to Turkey"), visus "hello" vairs pat neatceros. Meiteņu dzīvoklī bija abi francūži - ho, ho, ho - drusku vainīgi sajutās, ka laicīgi no mūsu mājas neaizgāja, bet es teicu, ka arī man te ir brīvdienas, tā kā viss ir kedās. Paņēmām iepriekš viņu ledusskapī ieliktos salātus un devāmies uz parku, pa ceļam pie Sanco Park lielveikala satiekot Ingas draugu. Atradām jauku vietiņu zālītē ap 16:00, tuvu mūsu mājām, kad jau sāka krēslot, izēdām rosolu un siļķi kažokā, pupiņu salātus gan nepievarējām. Kad palika auksti un kad mums no meiteņu dzīvokļa pievienojās francūži, pārvācāmies uz parka tējnīcu "Nostalji". Un tur iekšā sēdēja 95% vīriešu, ko Artjoms komentēja ar "welcome to men's world" :) Paņēmām pa tējiņai, atnesa mums arī končiņas. Tad viens no viesmīļiem sāka draudzīgi runāties ar vienu francūzi, mums vēl katram tika uzsaukta tēja dēļ tā. Sākām spēlēt Tavlu jeb bekgemonu. Es sāku mācīties un beigās jau diezgan sapratu, kas ir kā. Bet nu vēl datorā jāpatrenējas, jo te ar vietējiem spēlēt es diez vai jebkad riskēšu, bet nu ar pārējiem eiropiešiem noteikti un negribas pēc galīga lūzera iztaisīties. Kad bija jau drusku vēsi palicis, tad tas pats viesmīlis, kas nodrošināja mums papildus tēju, parūpējās par to, lai zem mūsu galdiņa paliktu trauku ar kvēlojošām oglēm, lai mums būtu siltāk. Tas vēl bija pēc tam, kad viņš bija aicinājis mūs pievienoties darbinieku galdiņam, kad viņiem bija kopīgās vakariņas. Tā ir viesmīlība. Es te gan jau vēl bieži jutīšos kā nekam nederīgs liekēdis, bet viņi nemaz nedrīkst neparūpēties par ciemiņiem, kaut arī mēs neesam pat mājās, bet tikai tējnīcā. Lūk. Aņa aicināja rīt pievienoties braucienā uz Adanu, bet tā kā viņu plāns ir stopot, plus vēl pasākums nav smalki izplānots, mūsu dzīvoklis atteicās.
Tad ap 20:00 mēs trijatā devāmies mājās un redzēt, cik pa dienu veselāks ir kļuvis Artis. Viņš ir pamatīgi saaukstējies, bet nu gan jau būs dzīvotājs.
Mums vēl aizvien ir daudz salātu ledusskapī un kā viens no dzīvokļa biedriem atzīmēja - tas ir kā 1. janvāra rītā vai vēl trakāk - vēl vairākas dienas pēc Jaunā Gada, kad sanāk ēst pārpalikumus.
Rīt atkal nav nekādu plānu, bet nu - tā jau nebūs Turcija, kur tie pēkšņi neuzradīsies :)
Bet ir tik forši jau pakomunicēt vienalga kādā formātā ar Latvijā palikušajiem :)
*ārzemnieks
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru