Vēl par pirmdienu kā pirmo darba dienu. Ko lai saka, bija mums burvelīga prezentācija par mūsu organizāciju, ar par iespējamiem projektiem, kuros varam strādāt. Satikām pirmo reizi arī Fatih, kurš ir mūsu darba koordinators.
Satikām vēl dažus darbiniekus, ēdām kopīgas otrās brokastis. Par to es gribu vēl uzrakstīt: pirms sēžamies pie galda, galvenā grāmatvede Gamze sāk apklāt galdu ar avīzēm. Man vienīgā asociācija ir ar kaut kādu zīmēšanas vai plastalīna nodarbību. Nē, Artjoms man saka, lūk tas ir lai mēs brokastis ēdot nenosmērētu galdu. Tad uz tām avīzēm tika salikta tēja plastmasas glazītēs, nevis iekš çay bardak-iem, visādi garšīgi pīrādziņi, gan ar pistāciju, gan olīvu pildījumu. Ēdām, kaut ko runājāmies. Un tad, kad man ir tāda avīze priekšā, tad man kā sīcim ar plastalīnu patīk cūkoties. Nu nekas, pēc tam smuki visas drupačas un kas nu tur bija, savācām un galds tiešām bija tīrs.
Dzīvus turku jauniešus mēs tik drīz neredzēsim (nu labi, redzēsim, bet no attāluma). Bet tas nekas. Vismaz man šobrīd pietiek ar organizācijas darbiniekiem. Tā nu šobrīd mūsu iespējamās darbības jomas: Sociālās attīstības projekts, Demokrātijas projekts "Jauniešu pilsēta", valsts atbalstīts jauniešu festivāls ar ~2000 dalībniekiem (un ar ļoti labu budžetu), līderu apmācība. Ir tā, ka organizācijai ir valsts atbalstīts jauniešu centrs/māja, bet ja godīgi, tad tādas pārdomātas stratēģijas par šīs ēkas efektīvu izmantošanu viņiem nav. Lūk. Bet nu - pēc piezīmes par spiegošanu, es tā kā divreiz padomāju šobrīd, ko jautāt, ko ieteikt, ko norādīt.
Es uzņemos, kā parasti, par daudz visādas muļķības. Piemēram, atrast uz otrdienu kaut kādu mistisku European Railway workers association, kas varētu gribēt sponsorēt starptautisko festivālu dalībnieku nokļūšanu šeit. Un tad mums būs pirmā nopietnā festivāla plānošanas tikšanās no 3. līdz 5. decembrim un man palūdza sagatavot plānošanas tikšanās programmu, ko godam arī izdarīju. Sestdien filmēsim mazu reklāmiņu šim festivālam.
Tad nu otrdien čista teorētiski varējām palikt no rīta mājās, jo mums 17:00 tikai sākās turku valoda un mēs nedrīkstam tikt nodarbināti vairāk kā 35 stundas nedēļā. Bet tā kā biju teikusi, ka tā plānošanas tikšanās programma būs līdz pusdienas laikam, tad arī viena devos uz mūsu organizāciju (es jau teicu, ka tā ir kādu max.10 min gājienā no mājām?). Tad mēs ar Buraku izgājām manam garadarbam cauri, man tika pateikts, kas te darbosies, kas nē. Es zinu, ka mēs varam strādāt komandā ar viņu, bet šī brīža mana lielākā problēma ir - ne organizācijai, ne Burakam, ne festivālam nav skaidru mērķu un plānu. Viss notiek kā Ebru - mēs zīmējam ūdenī, viss ir diezgan neskaidrs, nenoteikts un vispār.
Tad pienāk pusdienu laiks un mani aicina palikt, bet zinot, ka viņi domā, ka saprotu turciski, saku, ka iešu mājās ēst, lai jau var aprunāt mani, ja nu tāda kāre ir.
Otrdienas pēcpusdienā Artjoms ir atgriezies no tirgus, kur iepircis kurtku (48 liras), jo nedēļas nogalē dodas uz Ankaru (tur būs vēsāks nekā Antepā). Tad četratā dodamies uz organizāciju.
Satiekam Rešat, kurš ir mūsu mentors uz papīra. Vidutājs, ja nu mums ir kādas šaizes ar mūsu organizāciju. Viņam ir poļu draudzene, kura trešdien ieradās uz 21 dienu šeit. Tad mēs viņu redzēsim vēl mazāk. Bet man ir diezgan vienalga.
Tad mūs iepazīstina ar Gozdi, kura mums būs brīvprātīgā turku valodas skolotāja. Stundas laikā triecientempā izņemam divas nodarbības. Pēc tam mums ir tikšanās ar Dili, kura ir 20 gadus jauna, un atbildīga par Demokrātijas projektu. Baigi kautrējas angliski runāt, bet mēs cenšamies iedrošināt. Un neko - visu smuki izstāsta, viss kruta.
Tad sākas telefonu epopeja. Mana kolēģe Ilze grib piereģistrēt savu LV pirkto telefonu, lai varētu turpināt to lietot TR. Tas nav iespējams bez uzturēšanās atļaujas, kuras Fatih aizmāršības dēļ mums būs labi jā pēc 10 dienām. But we'll see. Un Fatih priekš manis organizē sava drauga, kurš ir oficiāls Nokia dīleris Antepā, palīdzību. Nu redzēs, redzēs, kā tas viss beigsies. (nu tas beidzās trešdien ar Samsung tel. iegādi)
Tālāk seko brauciens ar Emre uz centru, pirkt SIM kartes. Un pie SIM kartes pirkšanas ne tikai tēva vārdu prasīja (to arī citos dokumentos prasa), bet arī mātes vārdu. Tas prieks maksāja 35 liras un tā ir tikai priekšapmaksas karte, kur ir 5 liras iekšā. Jā, es arī brīnos.
Tad man nāca ģībiens virsū, bet mūsu jaukais Fatih ar Rešat mūs aizveda līdz universitātei, lai vēl parunātu ar mūsu turku valodas pasniedzēju, ka būs viņam divas "nullītes" (nu labi, nebija tik traki, bet man likās, ka būs divas bezjēdzīgas stundas tur). Grupā mēs bijām 9 cilvēki: mēs 4 no mūsu organizācijas, 1 Erasmus students Mareks no Polijas (kurš pie iepazīšanās teica, ka nesen ir pabijis Latvijā. Mēs tā - un kur? Kauņā! Ha ha ha. Un Polijai pat ir robeža ar Lietuvu, kāpēc lai to jauktu ar Latviju? Bet nu anyway. Un otra pērle, ko viņš pateica, uzzinot, ka mēs te uz 12 mēn. - "you will get a Turkish man" ;)), 1 irākietis (divu bērnu tēvs) un 3 sīrieši (viens no tiem Ibrahims, gaiši rozā kreklā, kurš visu nodarbību no mums acis novērsa tieši 10 reizes, lai sarunātos ar pasniedzēju - es jau saprotu, ka daile neredzēta, bet nu - tas bija tik uzkrītoši, ka mūsu puiši krieviski jau sāka komentēt to un tad tas bija pavisam nepatīkami. Bet starpbrīdī viņš manā Flash atmiņā iekopēja kaut kādu Angļu - Turku vārdnīcu.)
Drusku par universitātes turku valodas pasniedzēju. Jauks vīrietis, ap kādiem 50 - 55 gadiem. Protams, ka uzvalkā, bet tā kā auditorijā bija diezgan silti, tad viņš žaketi tomēr novilka, un rūpīgi nolika uz krēsla; melnas, spožas, tikko spodrinātas kurpes; zils krekls; kaklasaite. Es biju nevāji pārnervozējusies, jo man likās, ka pievienoties grupai, kura jau strādā nez cik mēnešus, ir riktīgi stulba doma. Bet, bet, bet - pašā sākumā, kad pasniedzējs visiem pēc kārtas prasīja, kā viņi pavadījuši Kurban Bayram brīvdienas, apmēram 50% es sapratu no pārējo studentu teiktā un man likās - how come? Bet nu neko. Un tad tālāk arī mūs nemocīja, lūdza iepazīstināt ar sevi un labi, ka pirms pāris stundām Gozde mums bija iemācījusi pateikt vārdus un izlocīt Letonyaliyim (kas nozīmē ne vairāk, ne mazāk kā "Es esmu no Latvijas" - viss vienā vārdā). Locījām visādus darbības vārdus tagadnē un ilgtošajā tagadnē. Kopumā šodien bija 3 stundas turku valodas un tas pat man ir par daudz. Īpaši, ja ir kādi sīrieši, kas visu laiku ēd ar acīm. Bet nekas - man patika skolotājs un tāpēc es centīšos. Nākamā nodarbība universitātē - ceturtdien.
Atbraucām no universitātes, pa ceļam paņēmām donneru (2 liras), nācām mājās. Tad Artjoms vēl aizgāja uz veikalu pēc maizes un eļļas. Un Artis pēc mandarīniem - 4 kg= 4 liras.
Tā nu mēs visu vakaru te tizlojamies ar visādiem turku tekstiem, dziesmām, Ferhat Gocer mums te iet uz pilnu klapi, bet ne tikai.
* Ir tāda turku komēdija "Ay lav yu" un tur galvenais varonis ir Ibrahims, kurš ir iemīlējies amerikānietē Džesikā un tad nu Sīrijas Ibrahima sakarā es atcerējos par šo filmu.
http://www.youtube.com/watch?v=OYfMIjxr-Gc
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru