trešdiena, 2010. gada 17. novembris

Bayram 1.diena

Ceļamies vēlu, bet ēdam gardas pankūkas brokastīs - paldies Artim. Kaut arī iepriekš bija ziņa, ka esam uzaicināti uz Bayram pusdienām pie viena no turku brīvprātīgo ģimenes, plāni ir pamainījušies, un ielūgums ir pārcelts uz nākamo dienu. Arī nekas. Tad nu ap 13:00 iztaisāmies no mājas un dodamies meklēt asiņu upes, par kurām visi mūs ir brīdinājuši Bayram upuru sakarā. Mūsu kaimiņi no blakus mājas jau cep grillā Bayram svētku gaļu.
Dzīvojam mēs tuvu skaistam parkam, kur jau ģimenītes apstrādā gaļu, griež salātus un citādāk atzīmē brīvdienas. Bet no mazajiem gaļas grilliņiem paceļas ēstgribu raisoša smarža. Ejam un ejam caur parku, šķiet, ka tas nekad nebeigsies. Paejam garām lielākajai Antepas* mošejai. Tad redzam pirmo milzīgo kaudzi ar upurdzīvnieku ādiņām.
Tālāk ieejam jau pilsētas vecākajā daļā, kur redzam aizvien vairāk kaudzēs salikto ādiņu, un to, kā prasmīgi vīri ielas malā svilina aitu galvas un cērt nost ragus aunu galvām. Neprasiet, kāpēc tā dara - nezinu. Asins upes nekur nav - viss kaušanas pasākums notiek tīri un kārtīgi.
Nostaigājam garām cietoksnim, ko tuvāk apskatīsim droši vien nākamajās nedēļās. Tāpat arī noejam garām vietējam Grand Bazar, kas ir ciet tāpat kā daudzi citi veikaliņi Bayram dēļ. Atpakaļceļā mēs ejam caur parku, kur ir arī skeitparks :) Tur mums parādās pirmie sekotāji - mazi pusaudzīši, kuri iet kādus 5 m aiz mums. Tad galu galā viņi palūdz atļauju mūs nofotogrāfēt un mēs draudzīgi sķiramies. Tad ieejam lielajā Sanco Park lielveikalā - tik pat liels kā Galleria Rīga vai pat vēl lielāks. Viss strādā, bet nevar teikt, ka būtu baigi daudz cilvēku. Mums vietējā Rimčikā, kas tur ir divstāvīgs, jāiepērk pirmā pārtika un man arī dušas želeja un šampūns. Normāla izmēra šīs lietas maksā diezgan dārgāk nekā LV, bet ja ņem lielo iepakojumu, tad ir reāli izdevīgi. Nopētām, ka ir nopērkamas arī kaut kādas bietes, jo mums uz 18. nov ir Latvijas dzimšanas dienas pasākums un projektā ir "Siļķe kažokā" (siļķe atbrauca no Rīgas). Vēl nopērku arī superlētas čības - par 3 lirām jeb ~1 latu. Kopā iztērēju ~48 liras. Tad ar maisiem rokās dodamies mājās un parkā un balkonos vērojama mīlīga dūmaka no grilliņiem. Pa ceļam vēl nopērkam diezgan daudz mandarīnus, jo tie te maksā 1 liru/kg.
Saule riet jau ap 16:00. Krēsla ir ap 16:30 un 17:00 jau ir melna nakts ārā.
Mājās puiši ir laimīgi par mūsu ciemakukuli - latviešu salami (ar cūkgaļu), alu un šprotēm. Tad izčekoju, ka esmu saņēmusi atbildi no IZZI par līguma laušanu. Ar 03.12. man internets Rīgā vairs nebūs - jauki :P Bet pēdējo rēķinu saņemu.
Vakarā uz 20:00 sarunājam tikšanos ar organizācijas vadītāju Buraku. Viņš mums atbrauc pakaļ, dodamies kaut kur iedzert tēju. Dzeram turku tēju āra kafejnīcā, kad paliek vēsāks, tad pārvācamies uz siltāku vietu, pīpējam ūdenspīpi, un Buraks ar Arti spēlē Tavlu (bekgemonu). Un Artis pa šiem 3 mēnešiem jau ir tā satrenējies, ka vinnē Buraku. Pēc tam Buraks mums piedāvā braukt uz organizācijas biroju - liekas jau pavēls, bet lai nu būtu. Pa ceļam viņš piebrauc mājās un atnes mums mammas taisītos çiğ köfte (jēlas gaļas kotletītes ar daudz garšvielām) un vēl marinētus asos pipariņus un armēņu gurķus. Tad nu tos birojā notiesājam. Artim birojā ir liels pārsteigums, jo tur grupas mēģinājuma telpā ir uzradušās klavieres (kuras Artim ļoti patīk spēlēt) un jauns bungu komplekts. Tad mēs gūstam nelielu ieskatu organizācijas darbībā (un vienmēr viss ir citādāk nekā skaisti uz papīra), izrunājam visādas pagātnes lietas un vienojamies, ka būsim atklāti. Kas mani pārsteidz, ir - maijā tiek rīkots liels jauniešu festivāls - ar 1500 dalībniekiem no visas TR. Un kā jums liekas, kāds ir šī festivāla mērķis? Festivāla mērķis ir, lai būtu liels festivāls. Tā lūk. Tad uzpeldēja vēl daži ne ļoti sakarīgāki pasākuma uzdevumi, bet viss būs.
Darbs būs aizraujošs, bet laikam arī atbildīgs. Prasīja man, vai es gribu novadīt kādu training for trainers. Es gan pagaidām nezinu, kādā tieši lauciņā tie viņu treneri ir, bet gan jau ar laiku viss taps skaidrāks.
Ap pusnakti mūs atved mājās un vienojamies tikties 18.nov - LV dzimšanas dienā. Un apmēram tā pirmā diena arī pagāja.

*Antepa ir tā pati Gaziantepa, un tieši tā tā tika saukta līdz 1921. gadam. Tad to pārsauca, pieliekot priekšā "Gazi", kas nozīmē "uzvarošā". Ērtības labad, droši vien, biežāk saukšu šo pilsētu par Antepu, kā to dara arī vietējie.

1 komentārs: