Šis mēnesis ir notikumiem bagāts un es gribu arī ar tiem padalīties, bet nu - visam savs laiks un laiks dažbrīd paliek maz. Tāpēc tā pārskrienot pāri visam un īsi (ja gribat par kaut ko vairāk zināt, jautājiet, es atbildēšu).
Kas mani visvairāk ir iepriecinājis?
otrdiena, 2010. gada 28. decembris
ceturtdiena, 2010. gada 9. decembris
Ikdiena
Šodien atkal bijām bērnu slimnīcā. Bet pirms mēs uz turieni devāmies, tad autobusa pieturā pirmo reizi kopš esam šeit, kāds negribēja mūs nobildēt. Situācija tāda - kaut kāds onka kombinzonā palūdz mūs pavirzīties nostāk no autobusa pieturā izvietotās reklāmas, lai viņš to varētu pienācīgi nofotogrāfēt. Tas bija kaut kas jauns un visnotaļ patīkami.
otrdiena, 2010. gada 7. decembris
Legalizēt savu uzturēšanos šeit nav tik vienkārši nemaz
Šodienas stāstam ir jābūt par uzturēšanās atļaujas iegūšanu. Nu neieguvu jau, jo mana, šeit uz vietas taisītā pases fotogrāfija bija 4 reiz lielāka, nekā policijā gribēja redzēt.
Es jau pagājušajā piektdienā prasīju Fatiham - kas vēl bez pases ir vajadzīgs uzturēšanās atļaujai? Nekas - tā bija atbilde. Bet šodien viņš man pusdienas laikā zvana un prasa, vai man ir 4 pases izmēra fotogrāfijas. Nē, man ir 3. :( Un tad nu Čengis ar mani devās uz foto salonu, kur parasti taisa visādas kāzu bildes un bildē puikas pēc apgraizīšanas svētkiem smieklīgos kostīmos. Ieveda mani telpā, kur ir spogulis un parādīja zvana pogu, kas man esot jānospiež, kad esmu gatava. Tad sieviete man vēl piekārtoja džemperīti un matus. Tad pabīdīja galvu un plecus, kā labāk. Galu galā arī nobildēja. Samaksāju 7.50 liras.
Es jau pagājušajā piektdienā prasīju Fatiham - kas vēl bez pases ir vajadzīgs uzturēšanās atļaujai? Nekas - tā bija atbilde. Bet šodien viņš man pusdienas laikā zvana un prasa, vai man ir 4 pases izmēra fotogrāfijas. Nē, man ir 3. :( Un tad nu Čengis ar mani devās uz foto salonu, kur parasti taisa visādas kāzu bildes un bildē puikas pēc apgraizīšanas svētkiem smieklīgos kostīmos. Ieveda mani telpā, kur ir spogulis un parādīja zvana pogu, kas man esot jānospiež, kad esmu gatava. Tad sieviete man vēl piekārtoja džemperīti un matus. Tad pabīdīja galvu un plecus, kā labāk. Galu galā arī nobildēja. Samaksāju 7.50 liras.
Kolēģi ir draugi un "izklaides" nedēļas nogalē
Piektdien darbā uzģenerējām vienu dokumentu - pasākumu izvērtēšanas blanku, kuru iztulkos turciski un ko dos vietējiem aktīvistiem online aizpildīt. Un otru dokumentu Turklish (turku angļu valoda) koriģējām, lai vismaz būtu Baltish.
Vēl bija 2 stundas turku valodas - skolotāja bija nogurusi, bet tik un tā - lēkāja kā Duracell zaķītis. Un pēc mūsu nodarbības viņa tālāk mācīja turku valodu mūsu puišiem. Viņi sūdzējās, ka viņa esot flirtējusi ar viņiem. Nezinu, bet tas ir iespējams.
Vakarā dikti gribējām kaut kur doties, tā nu izteicām interesi mūsu "lielajai māsai" Dilei. Un tad ap 22:00 mums atbrauca pakaļ ar busiņu un mēs devāmies uz mūsu koordinatora Fatiha dzīvokli - jā, es zinu, ka briesmīgi ir strādāt kopā ar vieniem cilvēkiem un ar tiem pašiem arī izklaidēties, bet tā kā var palasīt te: http://inuta-tr.blogspot.com/2010/11/ku
Vēl bija 2 stundas turku valodas - skolotāja bija nogurusi, bet tik un tā - lēkāja kā Duracell zaķītis. Un pēc mūsu nodarbības viņa tālāk mācīja turku valodu mūsu puišiem. Viņi sūdzējās, ka viņa esot flirtējusi ar viņiem. Nezinu, bet tas ir iespējams.
Vakarā dikti gribējām kaut kur doties, tā nu izteicām interesi mūsu "lielajai māsai" Dilei. Un tad ap 22:00 mums atbrauca pakaļ ar busiņu un mēs devāmies uz mūsu koordinatora Fatiha dzīvokli - jā, es zinu, ka briesmīgi ir strādāt kopā ar vieniem cilvēkiem un ar tiem pašiem arī izklaidēties, bet tā kā var palasīt te: http://inuta-tr.blogspot.com/2010/11/ku
piektdiena, 2010. gada 3. decembris
Lēts prieks jeb biļete uz Eiropas Savienību
Pēdējās dienās es nezinu, kā tulkot daudzos "do u have a boyfriend?" Vai man tiešām uz pieres ir rakstīts, ka es esmu konkrētā vīrieša biļete uz Eiropas Savienību? Vai tomēr "lielisko" Polijas meiteņu dēļ mums jau ir zīmogs, ka esam tik pat viegli "savācamas" kā viņas?
Nē, nu labi, es jau drusku pārspīlēju, un tomēr - gaisā valda spriedze.
Vakar slimnīcā pie augstākminētā jautājuma Artjoms pateica - bet paskatieties uz viņas gredzenu - nu es nēsāju zelta gredzenu uz kreisās rokas zeltneša, no kā tika izsecināts, ka man ne tikai ir draugs, bet es pat esmu saderinājusies. Un es tagad laikam arī turpināšu to nēsāt, varbūt arī Facebookā jāizlabo Relationship status? Es zinu, ka melot nav labi un vēl jo vairāk par tik nopietnām lietām, tomēr, tomēr - es vēl nezinu, kā citādāk ar šo visu tikt galā. Teikt, ka man ir celebāts vai ka man vīrieši kā tādi neinteresē? Arī meli.
Tikko arī Facebookā uzrakstīja jaukais puisis no Čanakkales, kurš vispār nezina angļu valodu. Bet nu jau viņš man raksta turciski. Un aicina MSN runāties - es vairāk par "kā tev iet?" un atbildēt "ko es daru Antepā?" tāpat turciski pateikt vai uzrakstīt nevaru. Un baigi daudz vairāk arī nesaprotu, savukārt Google Translate čata valodu ar izlaistiem patskaņiem arī nesaprot. Tā kā nespīd viņam jauka sarunu biedrenīte.
Neskatoties uz to - šodien bija superīga atpūtas diena. Gulēju līdz 11:00. Tad uz 14:00 aizgājām uz organizāciju, Artjoms bija sagatvojis pamatīgu izvērtēšanu vakardienas pasākumam. Buraks centās aizstāvēties, Fatihs teica, ka ir forši, ka mēs viņam visu laiku par visu atgādinam. Es gan prasīju, vai mēs nekļūsim annoying, bet viņš teica, ka nē - tas ir labi, ja mēs tā daram. Nu labi. Un pēc tam ap 15:00 mēs bijām brīvi. Tālāk Facebookā sākās Festivāla video šārēšana - nu tur Buraks ieliek, tad es ielieku, tad kas tur vēl. Un tad pēc kādām 6 stundām Buraks vairākiem no vietējiem brīvprātīgajiem uz FB sienas raksta - kāpēc vēl festivāla video nav uz tavas sienas? Slimīgi.
Bet vakara jauko daļu pavadījām ar Ingas meitenēm un viņas draugu Huseinu jau ierastajā parka kafejnīcā Nostalji. Ēdām siera pides (7 liras - tas laikam pat skaitās padārgi), spēlējāmies ar kārtīm (jo spēlējām Memory ar tām), beigās es ar Anju uzspēlēju arī Tavlu. Huseins stāstīja par Šanlurfu, uz kuru teorētiski svētdien mēs varētu braukt. Bet tomēr nevaram braukt, jo otra dzīvokļa meitenes tik agri izbraukt nevar. Tad nu sarunājām svētdien iet uz hamamu (pirti) tepat Antepā. Huseins baigi sapriecājās, uzzinot, ka es arī esmu studējusi Politikas zinātni un ka man arī ir darba pieredze ar automašīnām, jo viņa ģimenei pieder uzņēmums, kas tirgo mašīnas. Viņš man prasīja, vai man patīk mans darbs un es teicu, ka neskatoties uz neko, tas ko es daru tagad Turcijā, tomēr ir jēdzīgāk nekā tas, ko es pēdējos 3 gadus darīju Latvijā. Es vēl aizvien tā jūtos, bet tas var mainīties.
Nu tā kaut kā man iet.
Nē, nu labi, es jau drusku pārspīlēju, un tomēr - gaisā valda spriedze.
Vakar slimnīcā pie augstākminētā jautājuma Artjoms pateica - bet paskatieties uz viņas gredzenu - nu es nēsāju zelta gredzenu uz kreisās rokas zeltneša, no kā tika izsecināts, ka man ne tikai ir draugs, bet es pat esmu saderinājusies. Un es tagad laikam arī turpināšu to nēsāt, varbūt arī Facebookā jāizlabo Relationship status? Es zinu, ka melot nav labi un vēl jo vairāk par tik nopietnām lietām, tomēr, tomēr - es vēl nezinu, kā citādāk ar šo visu tikt galā. Teikt, ka man ir celebāts vai ka man vīrieši kā tādi neinteresē? Arī meli.
Tikko arī Facebookā uzrakstīja jaukais puisis no Čanakkales, kurš vispār nezina angļu valodu. Bet nu jau viņš man raksta turciski. Un aicina MSN runāties - es vairāk par "kā tev iet?" un atbildēt "ko es daru Antepā?" tāpat turciski pateikt vai uzrakstīt nevaru. Un baigi daudz vairāk arī nesaprotu, savukārt Google Translate čata valodu ar izlaistiem patskaņiem arī nesaprot. Tā kā nespīd viņam jauka sarunu biedrenīte.
Neskatoties uz to - šodien bija superīga atpūtas diena. Gulēju līdz 11:00. Tad uz 14:00 aizgājām uz organizāciju, Artjoms bija sagatvojis pamatīgu izvērtēšanu vakardienas pasākumam. Buraks centās aizstāvēties, Fatihs teica, ka ir forši, ka mēs viņam visu laiku par visu atgādinam. Es gan prasīju, vai mēs nekļūsim annoying, bet viņš teica, ka nē - tas ir labi, ja mēs tā daram. Nu labi. Un pēc tam ap 15:00 mēs bijām brīvi. Tālāk Facebookā sākās Festivāla video šārēšana - nu tur Buraks ieliek, tad es ielieku, tad kas tur vēl. Un tad pēc kādām 6 stundām Buraks vairākiem no vietējiem brīvprātīgajiem uz FB sienas raksta - kāpēc vēl festivāla video nav uz tavas sienas? Slimīgi.
Bet vakara jauko daļu pavadījām ar Ingas meitenēm un viņas draugu Huseinu jau ierastajā parka kafejnīcā Nostalji. Ēdām siera pides (7 liras - tas laikam pat skaitās padārgi), spēlējāmies ar kārtīm (jo spēlējām Memory ar tām), beigās es ar Anju uzspēlēju arī Tavlu. Huseins stāstīja par Šanlurfu, uz kuru teorētiski svētdien mēs varētu braukt. Bet tomēr nevaram braukt, jo otra dzīvokļa meitenes tik agri izbraukt nevar. Tad nu sarunājām svētdien iet uz hamamu (pirti) tepat Antepā. Huseins baigi sapriecājās, uzzinot, ka es arī esmu studējusi Politikas zinātni un ka man arī ir darba pieredze ar automašīnām, jo viņa ģimenei pieder uzņēmums, kas tirgo mašīnas. Viņš man prasīja, vai man patīk mans darbs un es teicu, ka neskatoties uz neko, tas ko es daru tagad Turcijā, tomēr ir jēdzīgāk nekā tas, ko es pēdējos 3 gadus darīju Latvijā. Es vēl aizvien tā jūtos, bet tas var mainīties.
Nu tā kaut kā man iet.
ceturtdiena, 2010. gada 2. decembris
Bērnu smaidi
Šodien pabijām Gaziantepes Bērnu slimnīcā. Allah, allah - tas tagad ir mans populārākais izsauksmes vārds, kaut arī tas iekļauj Dievu, tad tomēr par īstu zaimošanu es to neuzskatu (bet es vēl par to domāju). Slimnīca atrodas gandrīz ārpus pilsētas, kur arī diezgan skaidri var redzēt - ārpus pilsētas ir riktīgi tuksnešains.
Ļoti skaista un moderna slimnīca. Kaut kāda projekta ietvaros mēs tur bijām ar divām bērnu dārza audzinātājām un diviem vietējiem brīvprātīgajiem. Sākumā apzīmējām bērniem sejiņas vai rociņas ar Faber Castel speciālajiem zīmuļiem - kā izrādās, ja es ļoti gribu, es varu pat jēriņu uzzīmēt. Bet ak vai, cik daudz puķīšu, taureņu, sirsniņu, mašīnu es šodien uzzīmēju! Droši vien vairāk kā pēdējos piecos gados kopā. Mani arī bildēja vecāki ar telefoniem kopā ar mazajiem, kuriem kaut ko daiļu uz vaidziņa vai rociņas biju uzzīmējusi.
Ļoti skaista un moderna slimnīca. Kaut kāda projekta ietvaros mēs tur bijām ar divām bērnu dārza audzinātājām un diviem vietējiem brīvprātīgajiem. Sākumā apzīmējām bērniem sejiņas vai rociņas ar Faber Castel speciālajiem zīmuļiem - kā izrādās, ja es ļoti gribu, es varu pat jēriņu uzzīmēt. Bet ak vai, cik daudz puķīšu, taureņu, sirsniņu, mašīnu es šodien uzzīmēju! Droši vien vairāk kā pēdējos piecos gados kopā. Mani arī bildēja vecāki ar telefoniem kopā ar mazajiem, kuriem kaut ko daiļu uz vaidziņa vai rociņas biju uzzīmējusi.
Abonēt:
Ziņas (Atom)