Ikdiena

Šodien atkal bijām bērnu slimnīcā. Bet pirms mēs uz turieni devāmies, tad autobusa pieturā pirmo reizi kopš esam šeit, kāds negribēja mūs nobildēt. Situācija tāda - kaut kāds onka kombinzonā palūdz mūs pavirzīties nostāk no autobusa pieturā izvietotās reklāmas, lai viņš to varētu pienācīgi nofotogrāfēt. Tas bija kaut kas jauns un visnotaļ patīkami.


Bērnu slimnīcā atkal bardaks - esam mēs trijatā - es, Ilze un Artjoms un tikai viens vietējais, angliski absolūti nerunājošs brīvprātīgais. Pēc īsa panick attack es atkal zīmēju simtiem mašīnīšu, taurenīšu un puķīšu uz bērnu rociņām un vaidziņiem. Man no darba ar bērniem ir ienācies jauns vārds - papatya - margrietiņa.
Tad mūs atkal garšīgi paēdināja slimnīcā un mēs jau cerējām, ka varēsim doties prom. Bet izrādās, ka nē - vēl nākšot puiši no vietējā Galatasaray fanu kluba, kuriem priekš visibility vajag arī ar bērniņiem pazīmēt slimnīcā. Tikāmies arī ar vienu divgadnieciņu, kurš sirgst ar asins vēzi - viņa vārds ir Ramazāns (ramadāns).
Pēcpusdienā ierados savā foto salonā pēc samazinātajām bildītēm. Es pirms tam prātuļoju, cik grūti man būs paprasīt tās bildītes, bet tikko es ienācu pa durvīm, tā jau viens no darbiniekiem leca augšā no krēsla, nāca pie letes un zibenīgi no desmit pasūtījumu aploksnēm atrada manējo. Nācās samaksāt vēlreiz 7.50 liras. Bet man tatagad ir 22 dažādu izmēru "policija meklē" bildes, ko varēšu saviem sekotājiem dāvināt. Ilze gan ieteica mainīt savas fotogrāfijas pret ēdienu, bet es šaubos, vai tas te ies cauri.
Tagad vakarā es atbēgu mājās no vienas armijā pavadīšanas ballītes diviem mūsu organizācijas aktīvistiem. Bet mani nelaida prom, kamēr nepateicu, kāpēc eju prom. Un lika apsolīt, ka iziešu kaut kad ar Buraku un vēl viņa 5 labākajiem draugiem.
Vispār šajā weekendā ir paredzēts festivāla plānošanas meeting, bet man GAP, kas ir lielākais sponsors, neļauj piedalīties. Man nemaz  negribas, jo tad kādam vajadzēs man visu tulkot un par tādu aktīvu līdzdalību es varu pat nesapņot. Bet pats lielākais hallooo ir tas, ka Buraks nedrīkst aicināt savus kolēģus tur piedalīties - Fatihu, Huseinu, kas reāli strādās ar visu to festivālu. Un ja jau tā, tad man simts gadus negribas tur piedalīties. Lai jau paši tiek galā. Uz to tikšanos būs arī viens šiška no Turcijas programmas Jaunatne darbībā, kurš varbūt gribēs ar mums aprunāties par projektu un tā.
Vakar bijām universitātes kampusā - tik liela teritorija - super. Dalījām vizītkartes un vācām e-pasta adreses. Daudzi no tiem studentiem savas programmas apgūst angļu valodā, bet ar mums angliski vispār ne vārda pārmīt nevar - ja neskaita studentus no Sīrijas, Birmas (!), Turkmenistānas un Kazahstānas.
Kad sapakojāmies, tad devāmies uz kaut kādu kafejnīcu, kur katrs paņēmām citādāku desertu. Ilzei bija visgaršīgākais - tāds divu biskvītu, ābolu, putukrējuma un pistāciju kārtojums. Bet viņai vislabāk garšoja manējais - diezgan klasiska šokolādes kūka - bet patiesi garšīga. Artjomam bija sintētiska baltā biskvīta kūka, bet ar savu rozā glazūru tā piesaistīja.
Tad blakus kafejnīcai bija tautas mākslinieku darbnīca, kur onka uz stellītēm auda paklājiņu. Viņš mūs ieveda telpā, kur redzējām gan superīgās ādas čības, gan koka izstrādājumus, gan austos materiālus, kas ir raksturīgi šim reģionam.
Es ļoti gaidu rīt uzturēšanās atļaujas saņemšanu, jo ja kaut kādu dīvainu iemeslu dēļ es to nevarēšu saņemt, tad man ir jāatmet visi skaistie plāni par nākamās nedēļas weekendu Stambulā. Tāpēc es vēl neesmu nopirkusi lidmašīnas biļeti no Stambulas uz Antepi.