Šodien pabijām Gaziantepes Bērnu slimnīcā. Allah, allah - tas tagad ir mans populārākais izsauksmes vārds, kaut arī tas iekļauj Dievu, tad tomēr par īstu zaimošanu es to neuzskatu (bet es vēl par to domāju). Slimnīca atrodas gandrīz ārpus pilsētas, kur arī diezgan skaidri var redzēt - ārpus pilsētas ir riktīgi tuksnešains.
Ļoti skaista un moderna slimnīca. Kaut kāda projekta ietvaros mēs tur bijām ar divām bērnu dārza audzinātājām un diviem vietējiem brīvprātīgajiem. Sākumā apzīmējām bērniem sejiņas vai rociņas ar Faber Castel speciālajiem zīmuļiem - kā izrādās, ja es ļoti gribu, es varu pat jēriņu uzzīmēt. Bet ak vai, cik daudz puķīšu, taureņu, sirsniņu, mašīnu es šodien uzzīmēju! Droši vien vairāk kā pēdējos piecos gados kopā. Mani arī bildēja vecāki ar telefoniem kopā ar mazajiem, kuriem kaut ko daiļu uz vaidziņa vai rociņas biju uzzīmējusi.
Bet tad ieradās turku televīzija un es kaut ko tur pateicu, ko neesmu droša, ka kāds saprata un vispār - iespējams, tā bija mana vienīgā iespēja nokļūt turku televīzijā un es to pilnībā neizmantoju.
Tad mani un Artjomu aizveda uz kardio nodaļu, kur vienai 2,5 gadus vecai meitenītei, kas visu laiku ir pie sistēmas, mums arī vajadzēja likt pasmaidīt. Artjoms smuki ar viņu turciski aprunājās (kā tevi sauc, cik tev gadiņu, kā tev iet), bet nu viņa pati nemaz nerunāja. Un mani tikai bikstīja, lai es arī eju otru vaidziņu apzīmēt, kamēr Artjoms ziediņu uz viena zīmēja. Bet es nespēju, jo tā mazā jau tā bija sabijusies, jo tas viss tika filmēts un viens yabanci viņu jau aiztiek.
Nu Facebookā manā ir kaut kādas bildes no tā pasākuma.
Tad mēs paēdām slimnīcas ēdnīcā - un kaut arī visi it kā tur ir izglītoti cilvēki, tomēr pētīja mūs tāpat kā tirgū.
Pusdienās bija zirņu zupa sarkanā krāsā ar lielopu gaļu - garšīga, gurķi ar daudz jogurta, kas principā bija kā aukstā zupa - arī garšīgi, vēl rīsi - ļoti, ļoti garšīgi, un vēl asi marinēti dārzeņi.
Pēc tam mums parādīja zīdainīšu nodaļu. Tur istabās dzīvoja pa 4 bērniņiem un attiecīgi viņu mammas - visas lakatos.
Redzējām arī jauki iekārtoto klasi, kur tie bērni, kuriem slimnīcā jāuzturas ilgi, var arī mācīties - skolotājs bija jauks - pie viņa arī es daudz iemācītos.
Pēc tam braucām atpakaļ uz organizāciju, kur sagriezām ap 100 lentīšu AIDS dienas pasākumam. Atnācām mājās pārģērbties un izrādījās, ka mājās nav ūdens, jo mūsu Guneydin iela ir uzrakta.
Tad vēl gatavojāmies, un galu galā arī devāmies uz Sanko Park. Man jau bija liels nogurums, bet nu - tomēr, tomēr - ir tik muļķīgi tur stāvēt, ka īsti nevari parunāt, bet vietējie brīvprātīgie atkal nav varējuši atnākt iepriekš, lai saņemtu instruktāžu par pasākumu. Bet neko - atkal mūs bildē, kā tādus mērkaķīšus un tās 4 stundas paiet diezgan ātri tomēr. Nu jā, sanāk arī tuvāk iepazīties ar dažiem no brīvprātīgajiem un tas ir labi - zinam, kurš ir kurš.
Pēc pasākuma Sanko Parkā dodamies uz parciņu, kur izliekam sveces un pieminam AIDS upurus, puiši no jauniešu centra grupas arī spēlē ģitāru un riktīgi forši dzied kaut ko turciski. Artjoms vēl pasaka runu, kas šim pasākumam dod kādu rāmi. Izrādās, ka mūsu super konservatīvā pilsēta ir ar augstāko AIDS saslimstību skaitu Turcijā, dēļ prostitūcijas. Bet nu - diemžēl izpratne par HIV un AIDS te ir diezgan bēdīgā līmenī.
Labi, rītdienas rītu ar Ilzi paņēmām brīvu - izgulēsim šo 14 stundu darba dienu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru