Kolēģi ir draugi un "izklaides" nedēļas nogalē

Piektdien darbā uzģenerējām vienu dokumentu - pasākumu izvērtēšanas blanku, kuru iztulkos turciski un ko dos vietējiem aktīvistiem online aizpildīt. Un otru dokumentu Turklish (turku angļu valoda) koriģējām, lai vismaz būtu Baltish.
Vēl bija 2 stundas turku valodas - skolotāja bija nogurusi, bet tik un tā - lēkāja kā Duracell zaķītis. Un pēc mūsu nodarbības viņa tālāk mācīja turku valodu mūsu puišiem. Viņi sūdzējās, ka viņa esot flirtējusi ar viņiem. Nezinu, bet tas ir iespējams.
Vakarā dikti gribējām kaut kur doties, tā nu izteicām interesi mūsu "lielajai māsai" Dilei. Un tad ap 22:00 mums atbrauca pakaļ ar busiņu un mēs devāmies uz mūsu koordinatora Fatiha dzīvokli - jā, es zinu, ka briesmīgi ir strādāt kopā ar vieniem cilvēkiem un ar tiem pašiem arī izklaidēties, bet tā kā var palasīt te: http://inuta-tr.blogspot.com/2010/11/kulturas-atskiribas-biznesa.html, tad "biznesu šeit veido ar draugiem /vai radiem/". Un tāpēc ir svarīgi veidot arī neformālas attiecības ar kolēģiem, lai viņi vairāk uzticētos un es spētu uzticēties viņiem.

Pa ceļam benzīntankā nopirkām Efes Pilsen alu. Salīdzinoši ar Latviju, alkohols, arī vieglais, šeit ir ļoti dārgs. Mazais Efes aliņš - 3 liras, kas ir vairāk kā 1 lats. Tajā pašā DUS nejauši satikām Čengisu, kuru ieraugot mūsu bosi teica - oi, mēs kā tieši jau tev gribējām zvanīt, lai uzaicinātu uz tusiņu. Aha, ka tik ne tā.
Kaut kādā brīdī mums arī Dila teica - mēs jau sen gribējām jūs uzaicināt pie sevis un tas likās tāpat kā ar Čengisa aicināšanu uz konkrēto tusiņu.
Dzīvo mūsu Fatihs ar vēl 3 citiem vīriešiem, bet tur parasti ir vairāk cilvēku nekā iedzīvotāju, bet dzīvoklis ir liels, skaists.
Buraks jautāja par televizoru, turku tējas vārāmo un turku kafijas pagatavojamajām ierīcēm. Nu jā, nav mūsu dzīvoklī šīs izcili turciskās lietas. Bet nekas - tas tiks labots. Vēl viņš kārtējo reizi teica, ka viņam ir bail no manis.
Vēl bija virtuves politikas saruna ar Sametu, es gan visas šīs sarunas sāku ar tekstu, ka man Buraks ir aizliedzis runāt par politiku. :) Bet tad nu viņš savā nepārāk spožajā angļu valodā dalījās iespaidos par AKP un vispār notiekošo. Viņam liekas, ka tagad Turcijā ir labi un būs labi arī pēc pāris gadiem. Lai jau nu tā būtu.
Tad kaut kādā brīdī radās doma braukt uz zupas restorānu Kelebek, bet šoreiz mēs ballīti beidzām bez zupas.

Sestdien devāmies garā pastaigā uz pilsētas centru - es, Ilze un Maria. Bijām cietoksnī esošajā muzejā, kas slavina Gaziantepes varonību gadsimtu gaitā. Mājupceļā ēdām ļoti garšīgu kebaba paveidu - nu tur gaļiņa ar salātiņiem kā parasti, bet maizes vietā kaut kas stipri līdzīgs pankūkai. Baigi garšīgi bija. Kopā nostaigājām ap 8,5 km (Google maps tā izmērīja). Tad vakarā uzcepām krāsnī dārzeņu sacepumu - man garšoja, pārējiem latviešiem šķiet, ka arī, bet Artjoms baklažānus neēda. Un viņam visu nakti bija nelabi un svētdienas rītā viņam bija temperatūra.

Svētdienas lielais notikums bija došanās uz hamamu. Ingas meitenes it kā bija sarunājušas kādu turcieti, kas nāks ar mums, bet beigu beigās bijām tikai 4 ārzemnieces.
Bijām uz Naib Hamam, cietokšna pakājē. (http://www.flickr.com/photos/mit_slaraffenland/5059495360/)  Tagad man ir sajūta, ka es redzēju tādu īstu hamamu, nevis tos tūristiem domātos. Bet neko - normāla lieta, iešu vēl, drusku tikai turku valodu vairāk jāzina. Vai nākamreiz tomēr gribētos kādu līdzi, kas var pateikt, kas ir kas un pabīdītu mūs tur, kur vajag. Bet tur bija silti, marmors izsildīja vecos kaulus, veca turciete mani izmasēja ar kaut ko stipri līdzīgu tamborētai galda sedziņai (Stambulas hamamā bija tādi kā masāžas cimdiņi - nekas īpašs), tādas sedziņas vēlāk redzējām arī vienā skatlogā. Viņa man arī matus izmazgāja. Kopumā - man patika, kā parasti hamamā.
Pēc tam likās, ka pilsētas centrā ir elektrības piegādes problēma, jo laba daļa veikalu un vietu bija diezgan tumšas. Polieti Anju un spānieti Anitu tas diez ko nesatrauca, tāpēc mēs devāmies uz vienu barčiku, kur nosaukumā bija vārds Antik, iedzert ābolu tēju. Tur divi ar pusi onkas spēlēja foršu dzīvo mūziku un izdziedāja savu dvēseli. Daudz gan neko nesapratām, es sapratu tikai to, ka viņi dod no sevis visu, pat ja viņiem maksā tikai ar uzkodām un dzērieniem. Tajā barčikā bija tādi interesanti želejas degļi - nu princips kā kaut kādām želejas svecēm, te vienīgi to želeju dedzināja tādos metāla trauciņos ar vāciņu.

Sanko Parka Carrefour veikalā mums jau ir mīļākais pārdevējs, kurš novēl "have a nice day!". Nopirkām turku Snickerus - aizmirsu nosaukumus, bet nu pārāk līdzīgi Snickeram nebija. Bet nekas - te viss ir garšīgs un labs, pat ja tas ir neveiksmīgs atdarinājums.
Vakarā atkal uztaisījām dzīvokļa ģenerāltīrīšanu. Viss spīd un laistās atkal. Tad ar Arti sākām 200 presīšu programmu. Es vidējo līmeni un viņš laikam augstāko līmeni - pēc 2 mēnešiem mēs ar vieglu roku varēsim 200 presītes uztaisīt. Varat iedomāties, cik garlaikota es esmu, lai taisītu presītes?
Tad nu vēl pačatoju ar diviem turkiem - vienu nepazīstamu, otru pazīstamu. Pazīstamais man prasīja, vai man jau ir kāds vietējais kā draugs - viņš zina, ka ar 3 nedēļām ir vairāk kā pietiekami, lai te kādu dabūtu. Teicu, ka nē, un teicu, ka arī nevienu šobrīd te nemeklēju, ka savā ziņā mana sirds ir Latvijā, bet neko jau nevar skaidri zināt.
Tā nu manas dienas te paiet. Pirmdien ejam uz skolu ar prezentāciju - yabanci ir kā mērkaķīši, kurus bildē, kuriem liek parakstīties blociņos un tādā garā. (Es jūtos kā Alex no Madagaskāras dažbrīd.) Beidzot no Ankāras ir dabūts apstiprinājums mūsu legālajam iemeslam te būt, tāpēc ja rīt spīdēs laimīgā zvaigzne, tad mēs arī tiksim pie uzturēšanās atļaujām. Un līdz ar to arī varēsim pieteikties uz Sīrijas vīzu. Ja vēl spožāk tā laimīgā zvaigzne spīdēs, tad nākamnedēļ mums būs seminārs Kapadoķijā, ko es nevaru sagaidīt ar savām acīm redzēt. Mani gan drusku baida aukstums tur, bet nu gan jau, ka nenosalšu.