Mums vajag reklāmu

Ceturtdienā vajadzēja būt vēlajam rītam, jo taču vakarā mums ir turku valoda universitātē, kas beidzas tikai 19:00. Bet - savā spoži jaunajā telofonā ap 09:55 es izlasu sms no Fatih (izsūtīta 09:15), ka turku valoda vakarā nenotiks, tapēc lai nākam ātrāk uz jauniešu centru. Bet man tā negribas celties vispār un kur nu vēl ātrāk iet un taisīties. Celties tad piecēlos, bet mēs kopistiski novienojāmies, ka nekur nesteigsimies, tā nu ieradāmies ap 11:30 jauniešu centrā.
Burakam bija kārtējā spožā ideja - mums vajagot īsfilmu jeb precīzāk 15 sek klipiņu festivālam, kurā aicinam jauniešus piedalīties web-forumā par festivālu (kam vēl nav ne idejas, ne mērķa, ne tēmas, ne precīzi datumi). Viņam pat esot mūzika (http://www.youtube.com/watch?v=L0FHMlN3epE) :) Lūk, lūk. Tad pēc laika tika sasaukta sapulcīte par šo tēmu, jo filmēt vajagot jau sestdien. Par visu smuki novienojamies, mums pat būs mākslinieks - tāds onka uz gadiem 60, kurš ir organizācijas atbalstītājs, bet vispār viņam patīk fotogrāfēt ārzemnieču acis. Nu redzēs, redzēs, kā mums ies.

Es šodien vispār nejutos diez ko labi, tāpēc tā baigi ar aktivitāti nesprēgāju. Pusdienās mājās negājām, vienkārši pāri ielai paņēmām kebabu par 2 lirām.
Kā izrādās, turku valoda universitātē mums nenotiek ne tikai šodien, bet nenotiks nekad. Jo mēs it kā nevaram tur mācīties, jo neesam studenti. Tas ir kaut kā dīvaini, jo mūsu puiši jau tur ilgāku laiku mācījās. Tā nu nesaprotam, vai sīriešiem mēs tik ļoti nepatikām (nē, tas nav iespējams) vai patikām tik ļoti, ka bija skaidrs, ka viņiem turpmāk būs grūtāk koncentrēties uz pasniedzēja sacīto (es, protams, kā parasti un vienmēr pārspīlēju). Bet nu kādam kaut kas nav paticis un kāds ir bijis pie universitātes valodu fakultātes vadības un pasūdzējies.
Pēcpusdienā Čengis teica, ka viņam ir laiks priekš mums vakarā, ja gribam kaut kur iziet. Atvadījāmies no Artjoma un es viņam teicu, ka šīs 3 dienas, ko viņš pavadīs Ankarā, man viņa pietrūks balansam pret latviešiem. :) Tad ap 19:30 izgājām uz vietu, kura no mūsu mājās ir tieši uz ziemeļiem, bet kaut kādu iemeslu dēļ mēs kādas 15 min gājām uz austrumiem, tad parkam pa otru pusi nācām atpakaļ uz rietumiem, lai aizietu uz to vietu, kur bijām pagājušajā otrdienas vakarā ar Buraku. Tur satikām vietējos brīvprātīgos, bet īsti vieta priekš mums nebija, tāpēc gājām uz citu vasaras kafejnīcu, kur paņēmām lahmadžanus (lahmajun) jeb turku picu (2 liras tikai). Tur kāds jauks jaunietis spēlēja ģitāru un dziedāja populāras turku dziesmas. Tā kā Artis ļoti gribēja ūdenspīpi un šeit visas smēķētāju vietas bija aizņemtas, tad kopā ar vietējiem brīvprātīgajiem devāmies uz Nostalji (jā, jā - nostaļģija). Tur spēlējām tavlu - es atkal mācījos, bet nu jau man liekas, ka viss ir skaidrs, un turku puiši daudz foršāk par polieti un francūzieti skaidroja. Tad es vēl parunājos ar Ebru - jā, tā nav tikai zīmēšana ūdenī, bet tas ir arī meitenes vārds. Viņa studē medicīnu šeit un tad viņa gribēja papraktizēt angļu valodu - bišku jau ir nogurdinoši runāt ar cilvēkiem, ar kuriem dabiski sarunas neveidojas, bet viņi ļoti cenšas un es jau arī gribu būt laba. Bet vakari te tiešām jau ir dikti vēsi, tāpēc tādās vasaras kafejnīcās sēdēšanas man vairs nav pa prātam.
Kas vēl tāds interesants? Lasīt par to, ka Rīgā ir sniegs un mīnuss 3 grādi, ir tiešām abstrakti un nesaprotami. Un dēļ tā, ka daba man šeit saka, ka ir kaut kāds septembra sākums, teksti, ka nākamnedēļ jau ir 1. decembris aka Starptautiskā Aids diena, man liekas lieli meli. Jo nevar taču septembra sākumam sekot decembris. Bet nekas - mēs te ar dabu un manām smadzenēm kaut kā vienosimies.
Savā ziņā sestdiena arī mums te būs darba diena, jo tad būs lielā tikšanās ar vietējiem brīvprātīgajiem. Es vēl līdz galam neesmu iegājusi lēnā laika programmā jeb matriksā, tāpēc man dažreiz liekas, ka laiks velkas un tā, bet es domāju, ka nu vēl nedēļa un es jau būšu iekš pareizās matriksas.