Septiņas lietas par mani

Linda man deva lielisku iespēju drusku apdomāties par sevi un savu ikdienu.

1. Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?
Kas šodien par dienu un vai tiešām jau jāceļas?

2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?
Brilles (ja tādas ir, jo man laikam ir briļļainu vīriešu fetišs vai kaut kas tuvu tam), stāju un apavus.

3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
Izdzīvošanas komplektu drīkst?

4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?
Brīnišķīgus augļus (banāni, kivi, apelsīni, greifrūti, mandarīni un āboli), ko uzsauca restorāns mūsu draudzīgajam galdiņam.

5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?
Mans direktors Buraks.

6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?
Acı Aşk (Rūgtā mīla, Turcija, 2009)

7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?
Bruce Farnham "My Big Father" 1985

Valentīndiena Turcijā

Pēc dažu lasītāju pieprasījuma šeit būs mans subjektīvais reports.
Reklāmas un veikalu noformēju teju vai visur tieši tādi paši kā Eiropā, nu tikai drusku turciski. Bet gandrīz visiem lāčiem uz vēderiem tāpat angliski rakstīts "I love you".
Mums ar Ilzi bija plāns uztaisīt sev kaut kādas vakariņas un noskatīties pāris romantiskas filmas, ko atradām kopējā datorā. Bet tad kad darba dienu beidzām un devāmies prom no biroja, direktors mums prasīja par mūsu plāniem, kurus tad nekautrējāmies arī atklāt. Un tad viņš bija tik netipiski jauks un uzaicināja doties ar biroja cilvēkiem uz Sanko Parku spēlēt boulingu.
Tā nu mēs kopā bijām 8 cilvēki un mani tuvākie draugi zina, ka es nedrīsktu spēlēt boulingu, jo pirms 10 gadiem sastiepu labās rokas locītavas saites, bet nu ja man dažreiz ļoti ļoti gribas, tad es šo ārstu ieteikumu ignorēju un tomēr spēlēju. Tā arī šovakar. And guess what? Es savu izgājienu sāku ar strike un arī visā spēlē biju vislabākā (nu es zinu, ka ar 110 punktiem nav ko lepoties, bet tuvākie mani sekotāji spēli beidza ar 85 punktiem un direktoram bija 73 punkti).  :))) Man kā cilvēkam ar zemu pašnovērtējumu šādas ikdienas mazās uzvariņas ir ļoti tīkamas.

Janvāris/ februāra sākums

Darbā esam sākuši plānot jauno kampaņu - par vidi un recycling.
Festivāls iegūst konkrētākas aprises un pieteikšanās uz aktivitāšu vadīšanu noris pilnā sparā. Jā, un Shantel jeb galvenais Disko Partizāns arī būs te.
23. janvārī kopā ar Fatihu un Dilu novadīju apmācību par Teamwork 30 cilvēkiem, no kuriem puse bija ne-turki, un tas bija patīkami. Nu vismaz bija tāda padarīta darba sajūta, kas laikam pārāk bieži pietrūkst pārējā laikā.
26. janvārī lidoju uz Rīgu, bet pašā Rīgā bija salīdzinoši nedaudz, jo bija šis tas darāms ziemeļu kaimiņvalstī. Bet tik, cik biju, bija labi, kaut arī traki intensīvi - un neskatoties un n-tajiem randiņiem ar draugiem, tāpat satiku mazāk par pusi no visiem tiem, kurus patiesi gribēju redzēt un satikt. Tāpēc no sirds atvainojos, ka nesazvanīju tieši Tevi, lai uzaicinātu uz tēju. Nākamreiz.
Kamēr biju prom, mūsu draudzīgo sabiedrību ir pametuši Artis un Artioms, jo viņu projekts beidzās 31. janvārī. Šad un tad man pietrūks viņu, īpaši Artioma saimnieciskās prasmes, bet nu - gan jau mēs iemācīsimies dzīvot tālāk bez viņiem. Un dzīvot 4 istabu dzīvoklī divatā ir diezgan forši. Bet varbūt martā ar jaunajiem brīvprātīgajiem mums būs jauni dzīvokļi, bet nu laiks rādīs. 
Dēļ neplānotā brauciena uz Rīgu ar Buraku novienojāmies nestrēbt karstu un neiesniegt 5.1. projektu, kaut arī tagad pie sevis to nožēloju - vajadzēja iespringt un vajadzēja iesniegt. Bet ko tur vairs daudz. Nākamā iespēja ir tikai 1. aprīlī. Jāizdomā kāda laba jauniešu apmaiņa.
Bet pa šo laiku Latvijā esmu pieņēmusies svarā par 5 kg. Un tas ir daudz! To apstiprināja svari un bikšu josta. Jāatsāk presītes un citas fiziskās aktivitātes.
Turcijā ir teju vai pavasaris - varat iedomāties februāri ar +16 grādiem? Nu pie manis te tā ir. Kad pametu Rīgu, ārā bija pamatīgs putenis.
Stambulā atkal izdejojos un izstaigājos pa bāriem un klubiem tā, lai tos pāris mēnešus, ko es neizbraukšu no savas 2 miljonu pilsētas ar 6 bāriem, man tā visa netrūktu. Un mans turku vecākais brālis Orčuns man uzdāvināja lielu turku pavārgrāmatu, jo lūk arī turkiem esot teiciens, ka ceļš uz vīrieša sirdi iet caur vēderu, tāpēc lai es uzlaboju savas pavāra spējas. Lūk. Mīļi bez gala, tikai tā pavārgrāmata ir turku valodā, ko tikai Orčuns uzskata par lielu plusu, jo pie viena man būšot iespēja arī apgūt turku valodu labāk. Nu nez, nez.
Vēl es cerēju, ka 14. februāra sārtās briesmas nebūs skārušas manu tradicionālo pilsētu, bet diemžēl nē - ir gan baltie plīša lāči ar sārtām "I love you" sirdīm, gan picas, gan kūkas sirds formās, juvelierizstrādājumu reklāmas, kas aicina pierādīt savu mīlestību un tādā garā. Bet nekas, arī šo mēs pārdzīvosim.
Kopumā man iet dikti labi un es nevaru sagaidīt rītdienu, kad iešu uz iemīļoto lahmadžunu vietu.

Kaut kas no šodienas

Man iet labi, kaut arī visādas interesantas lietas šonedēļ esmu iemācījusies, un es gribētu, ka tā mācība būtu nākusi citādāk. Bet nekas - viss, kas mani nenogalina, padara mani stiprāku. Varbūt, ja būs laiks, uzrakstīšu arī kaut ko vairāk par Jaunā Gada sagaidīšanu un interesantajiem šīs nedēļas notikumiem, bet nu laiks rādīs. Labāk jums viens ne pārāk garš, bet pietiekami izglītojošs stāstiņš par turku valodu. :)

Tātad no vienas lielākas tikšanās (vietējo kristiešu tikšanās) izeju un man no turienes pakaļ steidzas viens vīrietis. Viņš mani ir vērojis visas pēdējās 3 stundas. Bet nu ko tur daudz. Un uz ielas panākot mani, viņš man kaut ko turciski jautā. Es nesaprotu. Pārjautāju nez cik reizes. Un tad nonācām līdz tam, ka viņš prasa kaut ko, kur varu saprast vārdus "evli", "Letonya'da" and "Antep'da". Un mans loģiskais domas gājiens ir tāds "ev" ir māja. Un es nezinu piedēkli "li", bet kas tad tur tāds varētu būt. Un tad nu nodomāju, ka viņš man jautā, vai man ir mājas Antepā. Uz ko es droši atbildu "evet" ("jā"). Pēc tam nekavējoties seko "Görüşürüz!", kas nozīmē "Uz redzēšanos!" un viņš aiziet. Es vēl pie sevis nodomāju, hmm, diez kāpēc viņš gribēja zināt, vai man ir mājas Antepā, bet lai jau nu. Un tad kad es biju nokļuvusi gandrīz mājās, tad man pēkšņi atmiņā atausa, ko nozīmē "evli". Tieši tulkojot, tas nozīmē "kāds ar māju", bet tā kā šo vārdu lieto arī uzturēšanās atļaujās un citos oficiālos dokumentos, kur tas nozīmē "precējies". :) Tā nu man liekas, ka es iespējams nezinot valodas nianses pietiekoši sevi pasargāju no kārtējā sekotāja. Jo es pat domāt negribu, kāds būtu viņa scenārijs, ja es būtu atbildējusi pareizi - ka neesmu precējusies.

Decembris

Šis mēnesis ir notikumiem bagāts un es gribu arī ar tiem padalīties, bet nu - visam savs laiks un laiks dažbrīd paliek maz. Tāpēc tā pārskrienot pāri visam un īsi (ja gribat par kaut ko vairāk zināt, jautājiet, es atbildēšu).

Kas mani visvairāk ir iepriecinājis?

Ikdiena

Šodien atkal bijām bērnu slimnīcā. Bet pirms mēs uz turieni devāmies, tad autobusa pieturā pirmo reizi kopš esam šeit, kāds negribēja mūs nobildēt. Situācija tāda - kaut kāds onka kombinzonā palūdz mūs pavirzīties nostāk no autobusa pieturā izvietotās reklāmas, lai viņš to varētu pienācīgi nofotogrāfēt. Tas bija kaut kas jauns un visnotaļ patīkami.

Legalizēt savu uzturēšanos šeit nav tik vienkārši nemaz

Šodienas stāstam ir jābūt par uzturēšanās atļaujas iegūšanu. Nu neieguvu jau, jo mana, šeit uz vietas taisītā pases fotogrāfija bija 4 reiz lielāka, nekā policijā gribēja redzēt.
Es jau pagājušajā piektdienā prasīju Fatiham - kas vēl bez pases ir vajadzīgs uzturēšanās atļaujai? Nekas - tā bija atbilde. Bet šodien viņš man pusdienas laikā zvana un prasa, vai man ir 4 pases izmēra fotogrāfijas. Nē, man ir 3. :( Un tad nu Čengis ar mani devās uz foto salonu, kur parasti taisa visādas kāzu bildes un bildē puikas pēc apgraizīšanas svētkiem smieklīgos kostīmos. Ieveda mani telpā, kur ir spogulis un parādīja zvana pogu, kas man esot jānospiež, kad esmu gatava. Tad sieviete man vēl piekārtoja džemperīti un matus. Tad pabīdīja galvu un plecus, kā labāk. Galu galā arī nobildēja. Samaksāju 7.50 liras.