Beigas

Paldies visiem bloga apmeklētājiem.
Atvainojos, ka pēc Turcijas tiesas lēmuma 2011. gada martā, kurš bloķēja iespēju izmantot blogspot pakalpojumus Turcijas teritorijā, pārāk bieži ziņas neatjaunoju.

Lai vai kā, 14. novembrī, 2011. gadā projekts "Social Development Campaign Through EVS" tika veiksmīgi beigts.

Šis projekts tika finansēts ar Eiropas Komisijas atbalstu. Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.

Rudens aukstums

Kas man te jauns? Brīnišķīga nedēļas nogale ar nez cik svētdienām pēc kārtas.
Kā man nepatīk aukstums! Mums pagājušajā nedēļā pat lija un bija dienas, kad augstāk par +17 grādiem temperatūra neuzkāpa :( Šonedēļ sola siltāku laiku, bet man salst - pat dienas laikā ejot ārā vajag šalli vai vieglu jaciņu. Un es otvečaju, ka pagājušajā gadā novembra vidū nebija tik vēsi, kā ir tagad oktobra sākumā.
Nopirku jaunu vadu ārējam cietnim (5TL - drusku padārgi), bet ir tik patīkami pieslēgties tam bez traucējumiem un sakopēt to infu, ko vajag tajā brīdī. 

Maija sākums

Beidzot  notiek festivāls, kuru tik ilgi esam gaidījuši un gatavojoši. Oficiāli gan tas sāksies 6. maijā, bet rosība notiek jau no pirmdienas. Mūsu mājās kaut kādi turku brīvprātīgie dzīvo jau no pagājušās piektdienas, tā kā mūsu mājas ir pārvērtušās par hosteli, bet tas ir ok.
Sliktāk iet ar info deskiem, kur man ir jāpalīdz, jo te ir sekas situācijai, kur Muhameds un kalns gaida, kurš pie kura ies, bet nu tagad jau nav vairs daudz ko filozofēt un jāimprovizē uz lauka.

Šorīt saindējos ar krāsām, jo palīdzēju ar virzienu krāsošanu, kā rezultātā gardās brokastis un šokolādes kūka, ko izcepu kolēģu motivēšanai šorīt, atkal skatīja dienas gaismu :( Bet nekas. Pagaidām laiciņš pieturās labs - ļoti ceru, ka nebūs lietus festivāla dienās - mums vajag sauli un tikai sauli.

9. maijā lidoju uz Rīgu. Baigi priecīgi ir tas. Un nezinu vēl, kad došos atpakaļ, bet tad jau redzēs.

Tad jau tiekamies un viss, kas te ir neuzrakstīts, jums taps izstāstīts.

Joki

Vakar uzzinaaju, ka direktors domaa, ka mani joki ir aizskaroshi, bet vinjam tie tik un taa patiik, jo taa vinjsh uzzinot manas patiesaas domas. Well said.

Un vakar peec kaarteejaas sliktaas zinjas par to, ka visi mums atsaka telpas festivaala aktivitaateem (liidz festivaalam ir palikushas 27 dienas), es pajokoju, ka varbuut mums birojaa vajag taisiit kurban jeb upureeshanu, lai taadaa veidaa izluugtos Dieva sveetiibu. Un naakamajaa pusminuutee jau tika zvaniits ministrijas paarstaavim, vai mees driikstam festivaala budzhetu teereet arii prieksh kaut kaa taada. Nu atbilde bija noliedzosha, bet mees sametiisimies pa 25 liraam.

Un shodien visi daudz maz ticiigie viirieshi devaas uz mosheju - pirmo reizi, kopsh es sheit esmu. Un riit, un riit - mums buus jeera upureeshana! Un nenoliedzami arii Allaaha sveetiiba :)

Kas notiek?

Ljoti sen sheit nekas nav rakstiits. Pa sho laiku esmu paceljojusi - biju gan Malatijaa, gan Batmanaa (jaa, the true city of Batman), gan Hasankeyif, gan Midijataa, gan Mardinaa. Veel Turcijas valdiiba ir noblokjeejusi blogspot, taapeec es aiz vien no sava datora ierakstus veikt nevaru sheit. Paarsteidzoshaa kaartaa no darba datora tas ir iespeejams. Taa nu es sarakstiishu to, ko gribu jums pastaastiit, maajaas, un tad darba datoraa visu peec kaartas sakopeeshu.
Shobriid man jau ir labi atkal, kaut arii ieprieksheejaas divas nedeeljas bija gruutas un smagas gan veseliibas zinjaa, gan attieciibaas ar cilveekiem. Bet nu jau tas viss ir aiz muguras, paldies Dievam.

Septiņas lietas par mani

Linda man deva lielisku iespēju drusku apdomāties par sevi un savu ikdienu.

1. Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?
Kas šodien par dienu un vai tiešām jau jāceļas?

2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?
Brilles (ja tādas ir, jo man laikam ir briļļainu vīriešu fetišs vai kaut kas tuvu tam), stāju un apavus.

3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
Izdzīvošanas komplektu drīkst?

4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?
Brīnišķīgus augļus (banāni, kivi, apelsīni, greifrūti, mandarīni un āboli), ko uzsauca restorāns mūsu draudzīgajam galdiņam.

5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?
Mans direktors Buraks.

6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?
Acı Aşk (Rūgtā mīla, Turcija, 2009)

7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?
Bruce Farnham "My Big Father" 1985

Valentīndiena Turcijā

Pēc dažu lasītāju pieprasījuma šeit būs mans subjektīvais reports.
Reklāmas un veikalu noformēju teju vai visur tieši tādi paši kā Eiropā, nu tikai drusku turciski. Bet gandrīz visiem lāčiem uz vēderiem tāpat angliski rakstīts "I love you".
Mums ar Ilzi bija plāns uztaisīt sev kaut kādas vakariņas un noskatīties pāris romantiskas filmas, ko atradām kopējā datorā. Bet tad kad darba dienu beidzām un devāmies prom no biroja, direktors mums prasīja par mūsu plāniem, kurus tad nekautrējāmies arī atklāt. Un tad viņš bija tik netipiski jauks un uzaicināja doties ar biroja cilvēkiem uz Sanko Parku spēlēt boulingu.
Tā nu mēs kopā bijām 8 cilvēki un mani tuvākie draugi zina, ka es nedrīsktu spēlēt boulingu, jo pirms 10 gadiem sastiepu labās rokas locītavas saites, bet nu ja man dažreiz ļoti ļoti gribas, tad es šo ārstu ieteikumu ignorēju un tomēr spēlēju. Tā arī šovakar. And guess what? Es savu izgājienu sāku ar strike un arī visā spēlē biju vislabākā (nu es zinu, ka ar 110 punktiem nav ko lepoties, bet tuvākie mani sekotāji spēli beidza ar 85 punktiem un direktoram bija 73 punkti).  :))) Man kā cilvēkam ar zemu pašnovērtējumu šādas ikdienas mazās uzvariņas ir ļoti tīkamas.

Janvāris/ februāra sākums

Darbā esam sākuši plānot jauno kampaņu - par vidi un recycling.
Festivāls iegūst konkrētākas aprises un pieteikšanās uz aktivitāšu vadīšanu noris pilnā sparā. Jā, un Shantel jeb galvenais Disko Partizāns arī būs te.
23. janvārī kopā ar Fatihu un Dilu novadīju apmācību par Teamwork 30 cilvēkiem, no kuriem puse bija ne-turki, un tas bija patīkami. Nu vismaz bija tāda padarīta darba sajūta, kas laikam pārāk bieži pietrūkst pārējā laikā.
26. janvārī lidoju uz Rīgu, bet pašā Rīgā bija salīdzinoši nedaudz, jo bija šis tas darāms ziemeļu kaimiņvalstī. Bet tik, cik biju, bija labi, kaut arī traki intensīvi - un neskatoties un n-tajiem randiņiem ar draugiem, tāpat satiku mazāk par pusi no visiem tiem, kurus patiesi gribēju redzēt un satikt. Tāpēc no sirds atvainojos, ka nesazvanīju tieši Tevi, lai uzaicinātu uz tēju. Nākamreiz.
Kamēr biju prom, mūsu draudzīgo sabiedrību ir pametuši Artis un Artioms, jo viņu projekts beidzās 31. janvārī. Šad un tad man pietrūks viņu, īpaši Artioma saimnieciskās prasmes, bet nu - gan jau mēs iemācīsimies dzīvot tālāk bez viņiem. Un dzīvot 4 istabu dzīvoklī divatā ir diezgan forši. Bet varbūt martā ar jaunajiem brīvprātīgajiem mums būs jauni dzīvokļi, bet nu laiks rādīs. 
Dēļ neplānotā brauciena uz Rīgu ar Buraku novienojāmies nestrēbt karstu un neiesniegt 5.1. projektu, kaut arī tagad pie sevis to nožēloju - vajadzēja iespringt un vajadzēja iesniegt. Bet ko tur vairs daudz. Nākamā iespēja ir tikai 1. aprīlī. Jāizdomā kāda laba jauniešu apmaiņa.
Bet pa šo laiku Latvijā esmu pieņēmusies svarā par 5 kg. Un tas ir daudz! To apstiprināja svari un bikšu josta. Jāatsāk presītes un citas fiziskās aktivitātes.
Turcijā ir teju vai pavasaris - varat iedomāties februāri ar +16 grādiem? Nu pie manis te tā ir. Kad pametu Rīgu, ārā bija pamatīgs putenis.
Stambulā atkal izdejojos un izstaigājos pa bāriem un klubiem tā, lai tos pāris mēnešus, ko es neizbraukšu no savas 2 miljonu pilsētas ar 6 bāriem, man tā visa netrūktu. Un mans turku vecākais brālis Orčuns man uzdāvināja lielu turku pavārgrāmatu, jo lūk arī turkiem esot teiciens, ka ceļš uz vīrieša sirdi iet caur vēderu, tāpēc lai es uzlaboju savas pavāra spējas. Lūk. Mīļi bez gala, tikai tā pavārgrāmata ir turku valodā, ko tikai Orčuns uzskata par lielu plusu, jo pie viena man būšot iespēja arī apgūt turku valodu labāk. Nu nez, nez.
Vēl es cerēju, ka 14. februāra sārtās briesmas nebūs skārušas manu tradicionālo pilsētu, bet diemžēl nē - ir gan baltie plīša lāči ar sārtām "I love you" sirdīm, gan picas, gan kūkas sirds formās, juvelierizstrādājumu reklāmas, kas aicina pierādīt savu mīlestību un tādā garā. Bet nekas, arī šo mēs pārdzīvosim.
Kopumā man iet dikti labi un es nevaru sagaidīt rītdienu, kad iešu uz iemīļoto lahmadžunu vietu.

Kaut kas no šodienas

Man iet labi, kaut arī visādas interesantas lietas šonedēļ esmu iemācījusies, un es gribētu, ka tā mācība būtu nākusi citādāk. Bet nekas - viss, kas mani nenogalina, padara mani stiprāku. Varbūt, ja būs laiks, uzrakstīšu arī kaut ko vairāk par Jaunā Gada sagaidīšanu un interesantajiem šīs nedēļas notikumiem, bet nu laiks rādīs. Labāk jums viens ne pārāk garš, bet pietiekami izglītojošs stāstiņš par turku valodu. :)

Tātad no vienas lielākas tikšanās (vietējo kristiešu tikšanās) izeju un man no turienes pakaļ steidzas viens vīrietis. Viņš mani ir vērojis visas pēdējās 3 stundas. Bet nu ko tur daudz. Un uz ielas panākot mani, viņš man kaut ko turciski jautā. Es nesaprotu. Pārjautāju nez cik reizes. Un tad nonācām līdz tam, ka viņš prasa kaut ko, kur varu saprast vārdus "evli", "Letonya'da" and "Antep'da". Un mans loģiskais domas gājiens ir tāds "ev" ir māja. Un es nezinu piedēkli "li", bet kas tad tur tāds varētu būt. Un tad nu nodomāju, ka viņš man jautā, vai man ir mājas Antepā. Uz ko es droši atbildu "evet" ("jā"). Pēc tam nekavējoties seko "Görüşürüz!", kas nozīmē "Uz redzēšanos!" un viņš aiziet. Es vēl pie sevis nodomāju, hmm, diez kāpēc viņš gribēja zināt, vai man ir mājas Antepā, bet lai jau nu. Un tad kad es biju nokļuvusi gandrīz mājās, tad man pēkšņi atmiņā atausa, ko nozīmē "evli". Tieši tulkojot, tas nozīmē "kāds ar māju", bet tā kā šo vārdu lieto arī uzturēšanās atļaujās un citos oficiālos dokumentos, kur tas nozīmē "precējies". :) Tā nu man liekas, ka es iespējams nezinot valodas nianses pietiekoši sevi pasargāju no kārtējā sekotāja. Jo es pat domāt negribu, kāds būtu viņa scenārijs, ja es būtu atbildējusi pareizi - ka neesmu precējusies.

Decembris

Šis mēnesis ir notikumiem bagāts un es gribu arī ar tiem padalīties, bet nu - visam savs laiks un laiks dažbrīd paliek maz. Tāpēc tā pārskrienot pāri visam un īsi (ja gribat par kaut ko vairāk zināt, jautājiet, es atbildēšu).

Kas mani visvairāk ir iepriecinājis?

Ikdiena

Šodien atkal bijām bērnu slimnīcā. Bet pirms mēs uz turieni devāmies, tad autobusa pieturā pirmo reizi kopš esam šeit, kāds negribēja mūs nobildēt. Situācija tāda - kaut kāds onka kombinzonā palūdz mūs pavirzīties nostāk no autobusa pieturā izvietotās reklāmas, lai viņš to varētu pienācīgi nofotogrāfēt. Tas bija kaut kas jauns un visnotaļ patīkami.

Legalizēt savu uzturēšanos šeit nav tik vienkārši nemaz

Šodienas stāstam ir jābūt par uzturēšanās atļaujas iegūšanu. Nu neieguvu jau, jo mana, šeit uz vietas taisītā pases fotogrāfija bija 4 reiz lielāka, nekā policijā gribēja redzēt.
Es jau pagājušajā piektdienā prasīju Fatiham - kas vēl bez pases ir vajadzīgs uzturēšanās atļaujai? Nekas - tā bija atbilde. Bet šodien viņš man pusdienas laikā zvana un prasa, vai man ir 4 pases izmēra fotogrāfijas. Nē, man ir 3. :( Un tad nu Čengis ar mani devās uz foto salonu, kur parasti taisa visādas kāzu bildes un bildē puikas pēc apgraizīšanas svētkiem smieklīgos kostīmos. Ieveda mani telpā, kur ir spogulis un parādīja zvana pogu, kas man esot jānospiež, kad esmu gatava. Tad sieviete man vēl piekārtoja džemperīti un matus. Tad pabīdīja galvu un plecus, kā labāk. Galu galā arī nobildēja. Samaksāju 7.50 liras.

Kolēģi ir draugi un "izklaides" nedēļas nogalē

Piektdien darbā uzģenerējām vienu dokumentu - pasākumu izvērtēšanas blanku, kuru iztulkos turciski un ko dos vietējiem aktīvistiem online aizpildīt. Un otru dokumentu Turklish (turku angļu valoda) koriģējām, lai vismaz būtu Baltish.
Vēl bija 2 stundas turku valodas - skolotāja bija nogurusi, bet tik un tā - lēkāja kā Duracell zaķītis. Un pēc mūsu nodarbības viņa tālāk mācīja turku valodu mūsu puišiem. Viņi sūdzējās, ka viņa esot flirtējusi ar viņiem. Nezinu, bet tas ir iespējams.
Vakarā dikti gribējām kaut kur doties, tā nu izteicām interesi mūsu "lielajai māsai" Dilei. Un tad ap 22:00 mums atbrauca pakaļ ar busiņu un mēs devāmies uz mūsu koordinatora Fatiha dzīvokli - jā, es zinu, ka briesmīgi ir strādāt kopā ar vieniem cilvēkiem un ar tiem pašiem arī izklaidēties, bet tā kā var palasīt te: http://inuta-tr.blogspot.com/2010/11/kulturas-atskiribas-biznesa.html, tad "biznesu šeit veido ar draugiem /vai radiem/". Un tāpēc ir svarīgi veidot arī neformālas attiecības ar kolēģiem, lai viņi vairāk uzticētos un es spētu uzticēties viņiem.

Lēts prieks jeb biļete uz Eiropas Savienību

Pēdējās dienās es nezinu, kā tulkot daudzos "do u have a boyfriend?" Vai man tiešām uz pieres ir rakstīts, ka es esmu konkrētā vīrieša biļete uz Eiropas Savienību? Vai tomēr "lielisko" Polijas meiteņu dēļ mums jau ir zīmogs, ka esam tik pat viegli "savācamas" kā viņas? 
Nē, nu labi, es jau drusku pārspīlēju, un tomēr - gaisā valda spriedze.
Vakar slimnīcā pie augstākminētā jautājuma Artjoms pateica - bet paskatieties uz viņas gredzenu - nu es nēsāju zelta gredzenu uz kreisās rokas zeltneša, no kā tika izsecināts, ka man ne tikai ir draugs, bet es pat esmu saderinājusies. Un es tagad laikam arī turpināšu to nēsāt, varbūt arī Facebookā jāizlabo Relationship status? Es zinu, ka melot nav labi un vēl jo vairāk par tik nopietnām lietām, tomēr, tomēr - es vēl nezinu, kā citādāk ar šo visu tikt galā. Teikt, ka man ir celebāts vai ka man vīrieši kā tādi neinteresē? Arī meli.

Tikko arī Facebookā uzrakstīja jaukais puisis no Čanakkales, kurš vispār nezina angļu valodu. Bet nu jau viņš man raksta turciski. Un aicina MSN runāties - es vairāk par "kā tev iet?" un atbildēt "ko es daru Antepā?" tāpat turciski pateikt vai uzrakstīt nevaru. Un baigi daudz vairāk arī nesaprotu, savukārt Google Translate čata valodu ar izlaistiem patskaņiem arī nesaprot. Tā kā nespīd viņam jauka sarunu biedrenīte.

Neskatoties uz to - šodien bija superīga atpūtas diena. Gulēju līdz 11:00. Tad uz 14:00 aizgājām uz organizāciju, Artjoms bija sagatvojis pamatīgu izvērtēšanu vakardienas pasākumam. Buraks centās aizstāvēties, Fatihs teica, ka ir forši, ka mēs viņam visu laiku par visu atgādinam. Es gan prasīju, vai mēs nekļūsim annoying, bet viņš teica, ka nē - tas ir labi, ja mēs tā daram. Nu labi. Un pēc tam ap 15:00 mēs bijām brīvi. Tālāk Facebookā sākās Festivāla video šārēšana - nu tur Buraks ieliek, tad es ielieku, tad kas tur vēl. Un tad pēc kādām 6 stundām Buraks vairākiem no vietējiem brīvprātīgajiem uz FB sienas raksta - kāpēc vēl festivāla video nav uz tavas sienas? Slimīgi.
Bet vakara jauko daļu pavadījām ar Ingas meitenēm un viņas draugu Huseinu jau ierastajā parka kafejnīcā Nostalji. Ēdām siera pides (7 liras - tas laikam pat skaitās padārgi), spēlējāmies ar kārtīm (jo spēlējām Memory ar tām), beigās es ar Anju uzspēlēju arī Tavlu. Huseins stāstīja par Šanlurfu, uz kuru teorētiski svētdien mēs varētu braukt. Bet tomēr nevaram braukt, jo otra dzīvokļa meitenes tik agri izbraukt nevar. Tad nu sarunājām svētdien iet uz hamamu (pirti) tepat Antepā. Huseins baigi sapriecājās, uzzinot, ka es arī esmu studējusi Politikas zinātni un ka man arī ir darba pieredze ar automašīnām, jo viņa ģimenei pieder uzņēmums, kas tirgo mašīnas. Viņš man prasīja, vai man patīk mans darbs un es teicu, ka neskatoties uz neko, tas ko es daru tagad Turcijā, tomēr ir jēdzīgāk nekā tas, ko es pēdējos 3 gadus darīju Latvijā. Es vēl aizvien tā jūtos, bet tas var mainīties.

Nu tā kaut kā man iet.

Bērnu smaidi

Šodien pabijām Gaziantepes Bērnu slimnīcā. Allah, allah - tas tagad ir mans populārākais izsauksmes vārds, kaut arī tas iekļauj Dievu, tad tomēr par īstu zaimošanu es to neuzskatu (bet es vēl par to domāju). Slimnīca atrodas gandrīz ārpus pilsētas, kur arī diezgan skaidri var redzēt - ārpus pilsētas ir riktīgi tuksnešains.
Ļoti skaista un moderna slimnīca. Kaut kāda projekta ietvaros mēs tur bijām ar divām bērnu dārza audzinātājām un diviem vietējiem brīvprātīgajiem. Sākumā apzīmējām bērniem sejiņas vai rociņas ar Faber Castel speciālajiem zīmuļiem - kā izrādās, ja es ļoti gribu, es varu pat jēriņu uzzīmēt. Bet ak vai, cik daudz puķīšu, taureņu, sirsniņu, mašīnu es šodien uzzīmēju! Droši vien vairāk kā pēdējos piecos gados kopā. Mani arī bildēja vecāki ar telefoniem kopā ar mazajiem, kuriem kaut ko daiļu uz vaidziņa vai rociņas biju uzzīmējusi.

Diezgan forša pirmdiena - ne no tām, ko ienīst

06:00 no rīta bija atbraucis Artjoms. Un es šorīt īpaši priecīga devos uz darbu, jo dienai vajadzēja sākties ar turku valodu. Mūsu turku valodas skolotāja strādā ar TOMER materiāliem (nu tipa tas pats, kas TOEFEL angļu valodā). Šodien mēs divas stundas strādājām un tas bija diezgan labi. Bet, bet, bet - viņas svēta pārliecība ir, ka vajag visus svarīgos vārdus, frāzes un gramatikas likumus pārrakstīt 10 reizes, lai iegaumētu. Sick. Bet nu labi - es esmu centīga :) Nu, labi, ne ļoti, bet nu vismaz apņēmīga. Kas vēl dīvaini - viņa ieradās ar kladēm priekš manis un Ilzes - tas nekas, ka mums jau bija savas turku valodas kladītes - tagad mums ir biezas A4 formāta spirāļklades, kur sākumā ir kaut kāda algebra un ģeometrija turku valodā. Viņa ir hiperenerģiska un, lai viņai sekotu līdzi, man ir diezgan jāpiepūlas. Bet ar tām cietajām skaņām turku valodā man ir "čau". Bet es cenšos, bet es nezinu, vai nebūs tāpat kā ar krievu valodu, kur es runāju pārāk mīksti un smieklīgi. Pusdienās dienišķais kebabs par 2 lirām.

Pirmā Advente

Svētdien gājām pastaigā pa parku ar Ilzi, meklējot izejvielas Adventa vainagam, jo likās, ka nav cita veida, kā uzmundrināt Arti, kurš teicās, ka viņam viss ir apriebies, viss besī ārā un vispār depresija uznākusi. Tā nu mēs redzējām to parka daļu, kuru līdz šim nebijām izstaigājušas. Atkal ģimenītes ārā, taisa pikniku, uz mini krāsniņām cep kebabu, tējas aparātos virmuļo tēja, uz parka galdiņiem uzklāti galdauti. Viss smuki, viss notiek. Parkā nav pat sausa nokrituša zariņa - viss nokopts. Tad tomēr kaut kur ieraugam dažus, salasam. Tad kaut kā neveikli man izdevās iekāpt droši vien vienīgajā suņa kakā pilsētā, bet es to uztvēru pozitīvi - pilsēta mani ir pieņēmusi pilnībā (pirmajā dienā te mani sveicināja putnu ekskrementi uz melnajiem svārkiem), tā kā viss ir kedās.

Gatavojam reklāmu 2 un sestdienas izklaide Antepā

Sākšu ar atvainošanos visiem draugiem, kuri pierakstīja manu turku tel.nr. - tas pirmās dienas tur nepareizi bija pierakstīts, tāpēc es no sirds atvainojos, bet tagad tas ir izlabots. Es ceru, ka neviens nemēģināja man kaut ko sūtīt, jo tad es pavisam dumji sajutīšos. Bet nu tik daudz ciparu, ka es tajos pati apmaldījos.
Sestdienas (27.11.) rītā ir grūti piecelties, bet esam solījušās būt uz 10:30. Esam īsi pirms 11:00, sākam pārņemt tās turku kultūras paražas, kas vismaz man visvairāk kaitina. Bet nekas. Buraks iesaistās līmplēves uzstiepšanā uz kartona. Tad sākas griešana, kas puzles gabaliņu formas dēļ nav nekāda izklaide. Bet neko. Ļoti jauks puisis, kura vārdu es neiegaumēju, bet kurš nākamo piektdien dodas armijā, ļoti palīdzēja, tā nu mēs četratā sagriezām visus 49 gabaliņus (paldies Dievam iepriekšējā dienā izdevās pārliecināt, ka 100 gabaliņi būs pārāk liela noņemšanās).

Gatavojam reklāmu 1

Piektdien (26.11.) no rīta mums vajadzēja domāt par satiksmes drošības kampaņu, ar kuru dosimies uz skolām, kad atļauja no skolu pārvaldes tiks saņemta, un arī ar izklaidējošām aktivitātēm tās pašas kampaņas ietvaros mūsu lielveikalā Sanko Park. Tad atnāca mūsu jaunā turku valodas skolotāja Ozge - ļoti enerģiska, grib ar mums iet gan uz leļļu teātri, dziedāt bērnu dziesmiņas un tādā garā. Būs interesanti. Pirmdienas rītā būs pirmās 2 stundas kopā ar viņu. Pusdienās ēdām lahmadžunus (turku picas).

Mums vajag reklāmu

Ceturtdienā vajadzēja būt vēlajam rītam, jo taču vakarā mums ir turku valoda universitātē, kas beidzas tikai 19:00. Bet - savā spoži jaunajā telofonā ap 09:55 es izlasu sms no Fatih (izsūtīta 09:15), ka turku valoda vakarā nenotiks, tapēc lai nākam ātrāk uz jauniešu centru. Bet man tā negribas celties vispār un kur nu vēl ātrāk iet un taisīties. Celties tad piecēlos, bet mēs kopistiski novienojāmies, ka nekur nesteigsimies, tā nu ieradāmies ap 11:30 jauniešu centrā.
Burakam bija kārtējā spožā ideja - mums vajagot īsfilmu jeb precīzāk 15 sek klipiņu festivālam, kurā aicinam jauniešus piedalīties web-forumā par festivālu (kam vēl nav ne idejas, ne mērķa, ne tēmas, ne precīzi datumi). Viņam pat esot mūzika (http://www.youtube.com/watch?v=L0FHMlN3epE) :) Lūk, lūk. Tad pēc laika tika sasaukta sapulcīte par šo tēmu, jo filmēt vajagot jau sestdien. Par visu smuki novienojamies, mums pat būs mākslinieks - tāds onka uz gadiem 60, kurš ir organizācijas atbalstītājs, bet vispār viņam patīk fotogrāfēt ārzemnieču acis. Nu redzēs, redzēs, kā mums ies.